Esam klāt!

Esam atlidojuši un ieradušies, un ar lielu sajūsmu skatāmies riņķī un uzņemam visu jauno. Un jaunā ir daudz. Gribās visu pierakstīt un visu izstāstīt, lai tikai neaizmirstas un nepaliek nepamanītas foršas lietas.

Šodienas svarīgākais jautājums ir – kā pagāja lidojums? Labi! Lidojums pagāja labi, Māra, šķiet, pat ne reizi neraudāja un nebļaustījās. Bijām rūpīgi sagatavojuši viņai dažādas aktivitātes un tā kā diezgan taupīgi tās lietojām, tad beigās dažas pat nepaspējām viņai iedot.

Japāņu tualetes pagaidām šķiet tieši tik advancētas, kā likās pirms ierašanās. Pagaidām vienīgā doma par tām ir, ka šobrīd nav ne laika, ne vēlēšanās ar to nodarboties un gan jau kādā citā reizē izpētīsim, kas un kā tur notlek.

Japāņu autobusos ir jāsprādzējās. Tas ir rakstīts uz katra sēdekļa atzveltnes, bet, laikam, jau tie tūristi to neņem vērā, jo vienā brīdī autobusā ieskrēja puisis ar lielu uzrakstu, ka visiem ir jāpiesprādzējas.

Auto kustība notiek pa pretējo joslu. Viss jau būtu ok, bet tad, kad viņi no “nepareizās” joslas mēģina apgriezties braukšanai pretējā virzienā un līdz ar to, atkal, iebrauc “nepareizajā” joslā. Tad ir skaidrs, ka kaut kas nav īsti riktīgi.

Takši esot dārgi. Par 10 min braucienu līdz viesnīcai mums prasīja ap 14 eiro. Labi, ka pašiem nebija jāmaksā ?

Japāņi ir ārkārtīgi laipini un viesmīlīgi. Piemēram, lidostā pat, ja tu neej un nevienam neko nejautā, viņi nāk klāt un paši grib palīdzēt. Un nevis tikai vienreiz, bet kādas 5-6 reizes. Nāk klāt un prasa, vai mēs zinām, kas jādara tālāk un skatās vai visas formas pareizi aizpildītas.

Vietējie parki pilni ar cilvēkiem, bērniem un suņiem. Sajūta, ka visiem pilsētas iedzīvotājiem ir prieks satikt mūsu meitu – cilvēki smaida, gan parkos, gan veikalos, gan viesnīcās, gan jauni, gan veci. Māj ar roku, un arī Māra pamanās pamāt gandrīz ikvienam, kas paiet garām.

Varētu rakstīt vēl un vēl, bet ir jau vēls un jāiet gulēt. Tālāk bildes ar īsiem komentāriem.

Ja ir kādi jautājumi, droši jautājiet, centīsimies arī atbildēt.

Tieši pirms izlidošanas Rīgā sākās pamatīga lietus gāze. Kā izrādījās arī Helsinkos bija pamatīgs negais, kas lika mūsu lidojumam aizkavēties par pus stundu. Tiesa gan mums to paziņoja, kad bijām sasēdušies lidmašīnā un gatavi ceļam, nevis ērti staigājām pa lidostu.

Autobuss, kur uz katra sēdekļa rakstīts, ka jāsprādzējas.

Skats no viesnīcas loga – varam redzēt jūru! (Tokijas līci)

Skats no viesnīcas loga.

Dodamies izlūkot tuvējo apkārtni un parku.

Tornis netālu no viesnīcas.

Īsti nevar saprast, bet te Māra skrēja pakaļ tiem diviem bērniem, kas ir nedaudz tālāk zālītē. Vienu brīdi viņa jau bija tos panākusi, un no sajūsmas iespiedzās. Laikam japāņi pie tā nav raduši – abi bērni ātri aizskrēja tālāk. Āā, un tur uz sedziņas arī guļ viens bēbis, kas pirms tam izskatās, ka ir nests slingā, jo tas bija viņam apakšā.

Izrādās, ka viens no izklaides veidiem pat vietējiem ir aiziet uz salonu, kur tevi apģērbj tradicionālajā kostīmā. Tad tev dod stundu vai divas (vai varbūt visu pēcpusdienu) un palaiž pastaigāt pa tuvējo apkārtni. Intresanti, kā viņi paši jūtas, kad visi viņus fotogrāfē?

Gandrīz pretī viesnīcai bija šāds kuģis, ko visi (arī vietējie fočēja), jo uz tā sasēdusi vesela rinda ar putniem.

Parkā pie viesnīcas ir arī vairākas strūklakas.

Esam dzirdējuši, ka Japāna ir ļoti droša vieta. Bet šāds skats šobrīd vēl šķiet dikti dīvains. Parkā aplītī saliktas somas, gan jau, ka kaut kur tuvumā tie cilvēki bija, bet tā acīmredzami, kam tās pieder nebija.

Teksts Zane, foto Miks un Zane.