Dažreiz gribas tādu kā vienas dienas mikropiedzīvojumu. Sajūtu, ka esi aizbraucis brīvdienās uz ārzemēm. Reizi pa reizei mūsu ģimenei izdodas atrast šādu ceļojuma sajūtu tepat 40 kilometru attālumā no mūsu Jokohamas dzīvokļa.

Mikro piedzīvojuma veiksmes formula ir darīt lietas atšķirīgi, kā ierasts. Aizbraukt uz kādu vilciena staciju, kur nekad nav būts, izkāpt dažas pieturas ātrāk vai vēlāk kā ierasts. Paēst tādā ēstuvē, kur parasti paietu garām. Izvēlēties tādu pastaigu taku, kas būtu par vieglu vai par grūtu. To visu saliekam kopā un iegūstam vienas dienas brīvdienu, kurā tiek piedzīvoti daudzi mazi jaunatklāšanas mirkļi šķiet, kas arī rada sajūtu, ka šī ir īsta brīvdiena, kādu parasti panāk ar viesnīcām un citu reģionu vai valstu apmeklējumu.

Šajā nedēļas nogalē devāmies pastaigāties pa Kannonzaki jūrmalu, kur noteikti atgriezīsimies siltākā dienā, kad pirkstus saldējošais jūras vējš nepūš cauri visiem jaku slāņiem. Šo vietu atradu, kad devos velo braucienā apkārt Miuras pussalai. Mani piesaistīja klintis un blakus esošais Jokosukas modernās mākslas muzejs, kas atrodas jūras krastā, tālu prom no pilsētas kņadas.

Pastaigājāmies gar vairākām sīkām pludmalītēm, kur ērti meklēt jūras saskalotos dārgumus, kur bērni vasarā varēs ķert krabjus un mazās zivtiņas. Pat šajā aukstumā meita to vien darīja, kā klīda pa pašu jūras malu un meklēja skaistākos un īpašākos gliemežvākus.

Lai arī Kannonzaki krasts ir slavens ar savu parku un bāku, šoreiz mēs staigājām tikai gar jūru. Augšā kāpsim kādu citu reizi.

Mans dienas atradums bija tīģeris, kas vienā mirklī kļuva par dēla svarīgāko rotaļlietu, kuru viņš negribēja izlaist no rokām. Nebija viegli dalīties ar māsu un šis dārgums izraisīja diezgan paredzamu ķildošanos par to, kurš un cik ilgi to turēs rokās.

Lai arī ir sajūta, ka šajā pastaigā esam tuvāk pie dabas, ar acs kaktiņu manāmie Jokohamas un Tokijas debesskrāpji atgādina par miljoniem cilvēku, kas tur katru dienu sēž uzvalkos iestīvējušies.

Mums garām slīd visu izmēru kuģi: mazas zvejnieku laivas, konteiner kuģi, naftas un gāzes tankeri. Neiztiek arī bez lielajiem auto pārvadāšanas kuģiem, kas tranportē jaunākās Toyotas un Nissanus Amerikas un Austrālijas virzienā.

Paejam garām dabas muzejam. Te arī gribēsim atgriezties, jo redzams, ka tas iekārtots tā, lai bērni varētu aktīvi izzināt ekspozīcijas un darboties ar rokām.

Jau velo braucienā manīju mazos zvejnieku miestus, kas izkaisīti okeāna krastā. Daži izskatās pavisam skumji, bet citur redzama aktīva rosība. Netrūkst arī mazu restorānu, kas turpat krastā ceļ galdā svaigos lomus.

Mūsu pusdienu pikniks bija pašu sarūpēts, vienkārši sēdējām jūras krastā, vērojām jūras putnus un ēdām konbini sapirktās uzkodas.

Nevarējām doties mājās, līdz nebijām izmēģinājuši mazo prāmīti, kas veda pāri šauram fjordveidīgam līcim. Prāmis šeit darbojas jau kopš senseniem laikiem, bet mums tas atgādina visus mūsu Kambodžas piedzīvojumus.

Un noslēgumā svarīgākā dienas ēdienreize, kurā pēc ilgiem laikiem izdevās nogaršot visdažādākās vistu garšas. Protams, ir arī citas gaļas un dārzeņi, bet visplašāk pārstāvēti ir vistas gaļas iesmiņi. Gan sirdis, gan guzas, ādas, aknas, astes un visas citas ķermeņa daļas. Parasti šādās japāņu iesmiņu ēstuvēs neejam, jo tās nav piemērotas ģimenēm ar bērniem. Te bieži smēķē un šīs parasti ir domātas, lai darba kolektīvi pēc darba satiktos un kopīgi sadzertos, bet tā kā bijām pavisam agri un tikām iekšā kā pirmie apmeklētāji, tad neviens netraucēja mums un mēs netraucējām nevienam citam.