Miks Latvis

Ar velo apkārt Miura pussalai 123km

Pavisam nesen esmu iegādājies šosejas velo un šis ir mans garākais velo brauciens.

Sabojāto ceļgalu dēļ esmu iepauzējis skriešanu, lai gan vismaz pāris reizes mēnesī gribu pārbaudīt – varbūt, ka ceļgali lēnām sāk atkopties. Skriešanas vietā ir nākusi velobraukšana. Arī pēc gariem braucieniem ceļgaliem nav nekādu sūdzību un varu izpētīt krietni tālākus Japānas nostūrus.

Jau kādu laiku gribēju doties izlūkos uz Miuras pussalu: tā ir tepat tuvumā, bet tur ir mazliet neērta vilcienu satiksme tāpēc maz esam ceļojuši ģimenes lokā, citiem vārdiem, ir ko pētīt.

Vēl mani ieinteresēja satelītu kartes, jo atklājās, ka tur ir diezgan plaši lauki ar atsvaidzinoši nepilsētisku ainavu.

Ne dronu, ne lielo fotoaparātu šoreiz līdzi neņēmu, jo sapratu, ka laika būs maz. Pat ja brauktu visu dienu, tad mājās paspētu tikai pirms tumsas, bet katra drona lidināšana un fotografēšana notērētu visu dienasgaismu.

Braucienu fiksēju ar iPhone mini un Strava, kas notērēja 80% baterijas pēc 50 nobrauktiem kilometriem. Jāņem gan vērā, ka brauciena laikā tas ir arī galvenais foto un video rīks. Par notērēto bateriju man nebija satraukuma, jo līdzi bija ārējā baterija un vads, kas ļāva brauciena laikā ērti uzlādēt mazo telefonu. Mans otrs mērinstruments bija Apple Watch series 4, kas izturēja pilnu braucienu visas dienas garumā un vakarā vēl bija kripatiņa baterijas palikusi pāri. Tātad ar Apple pulksteni var droši doties 100km braucienos, bet ja ir ievērojami garāki braucieni, tad arī būtu jādomā par lādēšanas iespējām (atpūtas pauzēs).

Ja runājam par bildēm, tad diena bija ļoti pelēka un varēju izjust to, ka gribētos, kādu zūmīgāku objektīvu, kas diemžēl, nav pieejams iPhone mini lietotājiem.

Rīta pirmā kafijas pauze. Dikti patīk, ka šoseju konbini veikaliņiem ir šāds metāla stienis, kur nolikt šosejas velo.

(Kas ir konbini? Iedomājies narvessen/statoil veidojumu bez degvielas tikai krietni labāks, atvērts diennakti un var nopirkt visu, kas vien ienāk prātā)

Miura pussalā netrūkst arī militāro objektu. Šeit redzams slavenais Izumo, kas ir lielākais japāņu karakuģis kopš Otrā pasaules kara laikiem.
Uz katra soļa var redzēt, ka Yokosuka ir militārā pilsēta
Yokosukas mākslas muzejs, te gribētos ar bērniem atbraukt, jo Yokohamas mākslas muzejs tiek rekonstruēts un pat neatceros, kad pēdējo reizi esam redzējuši kādu īstu izstādi (ja neskaita mazās izstādes, kas notiek Minato Mirai).

Atceroties Kambodžas laikus, nelaidu garām iespēju braukt ar mazo prāmi. Pnompeņā ar prāmi 10-15 minūšu laikā varēja tikt kārtīgos lauku dubļos, un katrā svētdienas velo braucienā bija vismaz 2-3 mazie prāmīši, kas veda pāri Mekongai, vai uz kādu no salām un pussalām.

Skats no restorāna (maķīša) pauzes.

Maķītī bija arī wc pauze, un tikai tagad tā pa īstam izjutu to, ka nepieciešams gandrīz pilnībā izģērbties, lai tiktu vaļā no visām tām velodrēbēm. Te gan taisnība visiem, kas man teica, ka tās ir ērtas. Patiešām, lai cik neglītas tās neizskatītos no malas, tajās ir super ērta braukšana. Nekas nerīvē un nespiež pat pēc šāda traki gara brauciena.

Viens no jaukākajiem braukšanas posmiem

Cauri laukiem bija ļoti interesanta braukšana. Speciāli ielīdu mazajās taciņās, kur lielo darbu laikā būtu traucējis vietējiem zemniekiem, jo celiņi ir ļoti šauri, brīnos, ka tur vispār kāds auto tiek cauri, nemaz nerunājot samainīšanos ar pretīmbraucēju.

Visi mazie celiņi bija betonēti, kaut kādus dubļus redzēju, bet te varētu būt runa par max 50 metru garu posmu. Arī šeit bija iespēja tikt pie tās Kambodžas velo sajūtas, jo Kambodžā to vien darījām, kā braucām gar dažādiem rīsu laukiem.

Ja paskatās Japānas kartē, tad var iedomāties, cik šeit ir tādu mazo līcīšu – tūkstošu tūkstoši
Te gribētu tādu skaistu drona bildi ar lauksaimniecības tehniku un kārtīgām zaļo krāsu rūtiņām. Kā jau var redzēt, visi ceļi ir asfaltēti.
Pēdējais klinšu kadrs pirms devos tālāk uz Zuši un tad jau uz māju pusi.

Šis bija lielisks galvu vēdinošs brauciens, jo manā ikdienā vairs nav regulāras skriešanas, kas līdz šim kalpoja par lielisku “reset” pogu. Skrienot gandrīz vienmēr klausījos mūziku, dažreiz pat podkāstus vai grāmatas. Izņēmums ir skriešana mežā un kalnos, kad gribu dzirdēt dabu. Braucot ar velo satiksmē gan neuzdrošinos neko klausīties, jo gribu dzirdēt satiksmi, varbūt uz klusāka ceļa varētu mēģināt, bet arī tad būtu jāizvērtē, cik labi tiek skaņu režīms prot laist cauri apkārtējos trokšņus.