Pirms 12 gadiem mēs ar Zani nolēmām, ka gribam redzēt pasauli. Četrus gadus mēs dzīvojām un strādājām Kambodžā. Tās bija mūsu mājas un visu mūsu Āzijas ceļojumu sākuma punkts. Mēs vēlējāmies, lai mūsu ikdiena būtu kā piedzīvojums, kamēr esam jauni, bez saistībām, rūpēm un bērniem. Mēs izvēlējāmies strādāt starptautiskā vidē, satikt interesantus cilvēkus, izbaudīt neredzētas kultūras, iemācīties jaunas valodas, pagaršot neredzētus augļus un brīnumgardus vietējos ēdienus. Aktīvi ceļojām, sadraudzējāmies gan ar kambodžiešiem, gan ar cilvēkiem no visiem pasaules kontinentiem, klīdām pa džungļiem, izbaudījām tropiskas salas, braucām ar aizdomīgi grabošiem vilcieniem, mopēdiem, motorikšām, stopējām auto, lecām ūdenskritumos, kāpām klintīs, līdām alās. Dažreiz nokļuvām itin riskantās situācijās, bet aizvien centāmies mācīties no kļūdām un paskatīties uz sevi no malas. Sakrājām tik daudz piedzīvojumu stāstus un leģendas, ka varētu sarakstīt grāmatu. 

Pēc visiem šiem piedzīvojumiem esam droši, lai arī kurā pasaules malā mēs nokļūtu, mums kaut kur tuvumā būs kāds draugs vai paziņa, kuru gribēsim apciemot un kas priecāsies mūs redzēt.

Kad meklējām nākamo dzīves vietu, drošība un stabilitāte bija pirmajā vietā, jo devāmies ceļā ar meitu. Šoreiz par savu jauno mājvietu izvēlējāmies Japānu. Te mūsu ģimene un bērni apguva jaunu kultūru. Atradām jaunus draugus, iepazinām vietējās tradīcijas, paradumus, ēdienus un mazliet arī valodu. Japāna mums, atkal, palīdzēja paplašināt mūsu skatījumu uz pasauli. 

Ja zemeslode ir bibliotēka, tad katra iepazīta kultūra ir kā izlasīta grāmata.

Lai gan Japānā vēl ir tik daudz, ko pētīt un iepazīt, mūsu dzīve, atkal, met kūleni un esam gatavi jaunam piedzīvojumam. 

Kad devāmies ceļā pirmo reizi, meklējām piedzīvojumus un jaunus iespaidus. Otrajā reizē, visam papildus meklējām arī stabilitāti. Šoreiz, saprotam, ka mūsu ceļš ved atpakaļ uz Latviju. Gribam, lai mūsu bērniem Latvijas kultūra un tradīcijas nav jāapgūst no grāmatām un Tutas raidījumiem, lai vecvecākus un draugus varam satikt nevis telefonu ekrānos, bet satiekot klātienē. Kopā ar bērniem gribam no jauna atklāt Latvijas dabu, kultūru, mākslu, koncertus, svētkus un tradīcijas. Vēlamies ikdienu, kur radi, draugi un vecvecāki ir tikai īsa brauciena attālumā. 

Ģimenes un iedzīves pārcelšana uz Latviju ir tik pat satraucoša, kā tas brīdis, kad pirmo reizi pēc izkāpšanas no lidmašīnas, ieelpojām Pnompeņas svelmīgo gaisu. Ir pagājis ilgs laiks, kopš mēs tā kārtīgi un pa īstam, dzīvojām Latvijā, šis taču ir pavisam cits gadu desmits. Pat nespēju noticēt, ka tajā laikā, kad devāmies uz dzīvi Kambodžā, visi norēķini Latvijā notika latos un visjaunākais un modernākais Apple telefons bija iPhone 4.

Lai arī visās vasarās esam atgriezušies kā gājputni un brīvdienu sajūtās izbraukājuši Latvijas nostūrus, šis tiešām būs pavisam jauns piedzīvojums. Gribas jokot un teikt, ka tagad viss būs pa īstam: darbs, ikdiena, sadzīve, bērnu skolas gaitas. Beidzot būsim klāt sev tuvo cilvēku prieku, bēdu un svētku brīžos. 

Mēs nevaram ne iedomāties, ne paredzēt visus izaicinājumus, kas mūs sagaida atgriežoties, bet ticu, ka mūsu ģimene ir gatava dzīvei Latvijā.

Tiekamies Latvijā!