Jau sen vairs nav noslēpums, ka Kepa ir mūsu mīļākā Kambodžas pilsēta. Iesakām to visiem un paši ar prieku braucam atkal un atkal. Tā nu kādā jaukā nedēļas nogalē dažus mēnešus atpkaļ nolēmām īstenot sen izdomātu plānu. Nedēļas nogale Kepā. Un nevis tāpēc, ka kādu vedam ekskursijā, vai kā citādi, bet tikai, tāpēc, lai atpūstos un izbaudītu mieru un klusumu.

Piektdienas pēcpusdienā izbraucām no Pnompeņas pēc skolas darbdienas beigām un paguvām ierasties Kepā pirms tumsas – kas ir ievērības cienīgs fakts, jo tumšs ir jau sešos (visu gadu – tas nekad nemainās). Palikām fantastiski skaistajā Vanna hill viesnīcā, kurai nezināmu iemeslu dēļ ik pa laikam ir skaistas atlaides numuriņiem.

Jau pirmajā vakarā devāmies uz ierasto krabju ēšanas vietu. Restorāniņā dzīve ritēja pilnā sparā un īpašnieca mūs ieraudzījusi plati smaidīja un viennozīmīgi mūs atcerējās. Iemēģinājām roku savas Khmeru valodas izmēģināšanā un mazliet ar viņu aprunājāmies. Tuvumā spēlējās arī viņas mazmeitiņa (nekad jau nevar būt drošs – varbūt arī meitiņa?), noskaidrojām, kā meiteni sauc un, ka viņa mācoties pirmajā klasē. Nav jau augstākā līmeņa valodas lietošana, bet gan restornā saimniekiem, gan pašiem pat pēc pavisam īsas sarunas tāda liela pacilājuma sajūta.

Par gardajām jūras veltēm un braucienu (ar mocīti) atpakaļ uz viesnīcu nestāstīšu. To tā no sirds var saprast tikai tie, kas to izbaudījuši.

Nākamajā dienā baudījām gardas brokastis un domājām, ko lai šodien iesāk. Nu nevar taču visu dienu neko nedarīt! Miks pameklēja pa internetu un atrada “apslēpto Kepas pludmali”, kur tad arī nolēmām doties meklēt. Pašiem jau liekas, ka Kepā esam redzējuši visu un pabijuši katrā mazākajā ieliņā, tāpēc šādas “pludmales” meklēšana izklausījās pēc lieliska Sestdienas piedzīvojuma.

Devāmies ceļā, pēc norādēm bija jābrauc garām sāls laukiem. Šķiet par tiem jau stāstījām iepriekš. Tie ir tādi kvadrātveidīgi laukumi – kaut kādā brīdī tajos ielaiž jūras ūdeni, tad laikam ejot ūdens iztvaiko, bet sāls paliek. To ievāc, apstrādā un tirgo.

Sākotnēji ceļš izskatījās gana liels un stabils, bet braucot tālāk tas palika aizvien mazāks un mazāks. Vienā brīdī likās, ka braucam pa jūras gultni un bija skaidrs, ka paisuma laikā šeit izbraukt nebūtu iespējams. Šķiet gan tajos satraucošākajos brīžos, kad jāšķērso tiltiņš, kas ir grāvi pāri pārmests 30 cm plats dēlis, bildēšana mums nav prātā. Tāpēc šeit redzami skati no stabilajām vietām, kur man acis nebija ciet un varēju grozīties apkārt un bildēt apkārtni.

Šajā bildē redzams katliņu tirgotājs. Viņš kā nebijis parādījās mums acu priekšā un radīja drošības sajūtu. Ja jau viņš ar saviem katliņiem tur var izbraukt, tad arī mēs tiksim cauri.

Kā jau vienmēr, neviens nevar pabraukt garām ritenim uz kalnu un jūras fona.

Vietējie ciematu iedzīvotāji izskatījās makten pārsteigti redzot divus blatos, kuriem acīm redzami tur nebūtu jābūt. Tajā brīdī atradāmies kādu 20 km no Kepas, ciematiņos, kuros dzīvo un strādā zvejnieki un ceļš beidzas atduroties pret kalnu. Tur īsti nav pa ceļam nevienam tūristam.

Interesanti man liekas arī lielie koki un lapu krišana. Latvijā mums liekas tā pašsaprotami, ka kokiem lapas krīt rudenī, bet te Kambodžā, tā kā rudens nav, tad lapas pa bišķītim krīt visu laiku.

Kā izrādījās mūsu izpratne par “pludmali” ir pavisam citāda nekā Kambodžā. Mēs to drīzāk sauktu par piestātni vai jūras krastu. Katrā ziņā nekas peldams un ar skaistām baltām smiltiņām te nebija. Toties fantastiski jūras skati ar desmitiem zvejas laivu. Kurš visas tās zivis apēd?

Arī šis vēl bija ļoti liels un labs ceļš pa kuru braucām. Mikam šis skats atgādināja Bērzciemu, kur arī zāle aug līdz pat jūras ūdenim.

Braucot tālāk atdūrāmies vēl vairākos sāls laukos. Šī ir tā kā pirmā fāze – kvadrātos ir salaists ūdens un tiek gaidīts, kad tas iztvaikos.

Un otrā fāze – sāls tiek sagrābts smukās kaudzītēs. Fonā redzama ēka, kurā uzglabā visu savākto sāli.

Kaudzītes izskatījās dikti smuki, uztaisījam varen daudz bildes. Tad nevarējām izvēlēties, kuru te likt un kur nē :) Mana bilde uzvarēja (!!!!)

Saules karstums ir pamatīgs. Bez sauļošanās krēma āda apdeg 20 minūšu laikā, tā ka pēc tam iet nost. Pēc stundas šādā saulā jau sāk parādīties čūlas. Zinu, zinu, ka vietējie ir pieraduši vairāk un viņu ādas krāsa ir tumša. Taču pašlaik daudz vairāk saprotu, kapēc viņiem mēdz būt garās bikses, krekls ar garām rokām un cepura. Ne jau tāpēc, ka auksts. Gluži pretēji, tāpēc, ka saule ir pārāk stipra.

Vēl nedaudz kaudzītes ar sāli un strādniece uz jūras fona.

Šādi izskatās sāls glabātuves iekšpusē.

Pamesta laiva, kādus 100 m no jūras. Ļoti iespējams, ka lietus sezonā te visur ir jāpārvietojas ar laivu.

Bērneļi kā jau bērneļi vienmēr ēd našķus, arī dziļos laukos.

Skats Kepas virzienā, no turienes mēs atbraucām.

Ik pa brīdim ar šausmām domājām, ka lai tiktu uz Kepu būs jāgriež riņķī un vēlreiz jābrauc pa visām tām tetertakām. Tomēr beigās izdevās apmest jauku riņķi. Šī taka ir galvenais pievadceļš mūsu pēdējam apskates ciematiņam. Likās, ka uzbrauksim uz kāda lielāka ceļa, bet, nē, līdz pat šosejai bija tikai šāda taka.

Pa šo pašu taku pretī brauca gan ģimenes ar bērniem, gan mocītis nokrāvies ar bendzīna kannām. Nevarējām tikai izdomāt, ko viņi dara ārkārtas gadījumā – te taču ar mašīnu vispār piekļūt nav iespējams.

Ūdens bifeļi, ko mēs esam iesaukuši par “muļļiem”. Saka, ka šie mēdzot būt arī agresīvi. Parasti viņi guļ kādā dīķī un ārā ir tikai galva. Braucot garām, pirms bildēšanas paspēju onkulītim pajautāt atļauju. Bildēt bez prasīšanas nav īsti smuki gan tāpēc, ka cilvēki nav zoo dārza iemītnieki, gan arī tāpēc, ka daļa no viņiem tic – bildējot tev atņem dvēseli. (izklausās traki, bet arī latviešiem ir daži pavisam jocīgi ticējumi, vai ne?).

Pa ceļam uz lielo šoseju.

Tā kā šis viss ir bildēts sausajā sezonā, tad rīsus nekur neaudzē, bet šie četrsūri ar vaļņiem liek domāt, ka lietus sezonā te viss zaļo un plaukst.

Smuks atspīdums sāls lauku ūdenī.

Pašiem par lielu pārsteigumu uz lielās šosejas izbraucām dažus simtus metru no Vjetnamas robežas. Zinām, ka tā no Kepas atrodas 30 km attālumā, bet ei nu sazini, cik mum sanāca kilometru pa mazajām tetertakām un līkumiem.

Šis jau bildēts Kepā. Templīts. Bildēts no tā kalna kurā atrodas Jasmīnu ieleja (tas, lai tie, kas te ir bijuši saprot).

Kā jau ierasts, pēcpusdienā Kepā ir jāiet apēst kāda gardum garda pankūka ar sieru vai kokosrieksta skaidiņām. Arī tur mūs atceras un pazīst. Pavisam netālu no pankūku vietas atradām vienu no nedaudzajiem Kambodžas geokešiem.

Vēlāk vakarā braucām bildēt un skatīties saulrietu. Atradām perfektu vietu – bijām tur vienīgie un dabūjām smukus kokteilīšus no pāri ielai esošās viesnīcas.

Neviens nevar pārspēt Miku saulrieta bildēšanā.

Tā vien liekas, ka tās laiviņas kadrā iebrauc uz pasūtījumu.

Un gluži, kā piektdienas vakarā – tieši pie pamales ir mākoņi, kuros saule pazūd un saulrietu var nāk skatīties atkal citu reizi.

Nedēļas nogale ar labu grāmatu. Kas gan var būt labāks par to?

Tālumā redzamās mājiņas ir jūras velšu restorāniņi.

Nedēļas nogale izdevusies!