Gluži tā pat kā pagājušajā mācību gadā, arī šogad ap februāra beigām visa skola dodas nedēļu garā ekskursijā. Jau septembrī skolniekiem bija jāizvēlas vai tie gribētu braukt slēpot uz Japānu, nirt Taizemes salās, gatavot ēdienus tepat Pnompeņā vai piedalīties kādā citā no daudzajiem skolas piedāvātajiem braucieniem. Braucienu mērķis ir dot iespēju skolniekiem mācīties ārpus klases telpām – mācīties darboties komandās, komunicēt, būt līderiem, uzņemties atbildību kā arī uzzināt ko vairāk par kādu konkrētu lietu – vai nu tā būtu niršana, braukšana ar riteni vai fotogrāfēšana.

Es šogad devos uz nelielu Taizemes salu, tur kopā ar vēl vienu skolotāju un 13 skolniekiem mācījām izdzīvošanas pamatprincipus nonākot krīzes situācijā. Uguns iekuršanu, pajumtes veidošanu, mezglu siešanu, tam visam klāt vēl pieliekot tādas aktivitātes kā kajakošanu, riteņbraukšanu, boksēšanos un vēl šo to.

Viena no mūsu pirmajām aktivitātēm bija kajakošana. Tās klintis, kas samētātas ūdenī kā tādas smilšu pilis nebeidz mani pārsteigt un priecēt. Skats fantastisks, laiks mazliet nomācies – bet arī tā ir laba ziņa, jo tad iespējams tik ļoti neapdegsim.

Kā jau gaidāms dažiem šī ir pirmā reize kajakā, citi jūtas kā profesionāļi. Mūsu rīcībā bija dažas divvietīgās laivas un lielais vairums vienvietīgo. Tā kā visi skolēni saskrēja pie vienvietīgajām, tad mēs ar kolēģi Naidželu ņēmām divvietīgo. Pirms došanās tālākos ūdeņos tiek izstāstīti laivošanas pamati – kā turēt airi, kā sēdēt, kā pagriezt laivu un ko labāk nedarīt.

Naidžels. Vienā no pauzītēm.

Mēģinājām braukt apkārt vienai no salām. Kapēc tikai mēģinājām? Tāpēc, ka parādījās vējiņš, straumīte – viena laiva apgāzās un jau pēc brīža bērni sāka palikt piekusuši un niķīgi. Nolēmām pasākumu beigt ātrāk nekā man būtu gribējies. Sanāca tikai kādas stundiņas laivošana.

Klintis un laivas – skats varen iespaidīgs.

Palilkām nelielos namiņos, lepni sauktos par bungalo. Namiņi bija pavisam vienkārši, toties to atrašānās visai īpaša. Tāds skats kā šajā bildē bija redzams pa logu. Namiņi atradās, kādus 50 metrus no jūras. Bet pati sala kādas 1.5 stundas brauciena atālumā no Taizemes tūristu lielpilsētas Puketas. Tā kā sala ir pavisam neliela un tai pieguļošās pludmales ir akmeņainas nevis klātas ar baltām smiltīm, tad šī ir viena no nedaudzajām apkārtnes salām, kas vēl ir samērā neskarta un daudzo tūristu miljonu nesabojāta.

Likās, ka arī skolnieki novērtēja apkārt esošo skaistumu – brīvajos vakaros pie jūras notika īstas foto sesijas, pastaigas un sarunas.

Vēl viens skats ar skaisto skatu.

Skolēni mācījās par to kā tiek iegūta gumija. Kā tiek veidoti iegriezumi koka mizā, kā tas baltais šķidrums satek trauciņā, tad tiek savākts un apstrādāts. Izrādās, ka gumijkokiem sula visaktīvāk tek naktīs, tāpēc arī lielākais darbs notiek tieši tumšajā laikā. Tad tiek rūpīgi veikti iegriezumi un pārbaudīts vai trauciņos ir gana daudz vietas vērtīgajam gumijas šķidrumam.

Gan Taizemē, gan arī Kambodžā gumijkoku plantācijas ir ļoti ienesīgs un aizvien plašāk izplatīts bizness. Viss jau būtu labi, tikai… lai izveidotu šādas plantācijas lielā vairumā tiek izcirsti tropiskie lietusmeži, kas savukārt nozīmē, ka tur dzīvojošās radības tiek apdraudētas.

Taizemes nacionālais sporta veids ir “Mui Tai” Boksings. Neko daudz par boksu nezinu – varbūt šim ir arī tīri latvisks nosaukums? Katrā ziņā uz salas dzīvo, strādā un trenējas pasaules čempions šajās sportā (čempinons gan viņš bijis dažus gadus atpakaļ). Tad nu skolniekiem arī tika ierādīti boksa pamati un dota iespēja izmēģināt boksēšanos. Lieki piebilst, ka laiks paskrēja nemanot un viņi visi bija stāvā sajūsmā. Vispār jau skolnieki bija sajūsmā par tik pat kā visu šajā braucienā :) Mēs ar Naidželu pa to laiku taisījām smukas bildes.

Šis bildēts tajā pašā krastmalā, kas mums bija pie namiņiem. Var redzēt, cik liela atšķirība ir paisumam un bēgumam, kā arī to, kāpēc šīs pludmales nav populārs tūristu galamērķis – ar plikām kājā peldēties iet negribētos.

Skolnieki devās arī kalnu riteņbraucienā. Kā izrādījās divi no mūsu skolniekiem nekad nebija braukuši ar riteni, bet vēl divi citi to darīja otro reizi dzīvē. Kad par to tā padomā – traki taču! Nu kā var nemācēt braukt ar riteni! Bet tad… ja padomā vēlreiz – mūsu skolnieki, kas ir khmeri vai visu mūžu dzīvojuši Kambodžā, uz un no skolas tiek vesti ar mašīnu vai tuk-tuku. Satiksme te uz ielām ir tāda, ka gādīgs un rūpīgs vecāks diez vai ļautu savam bērnam braukt ar riteni. Savukārt braukšana prieka pēc brīvdienās diezgan ātri atkrīt, pirmkārt, jau tāpēc, ka nav īsti kur braukt, nekādu velo celiņu nav, bet uz ietvēm salikt moči un mašīnas, bet, otrkārt, tāpēc ka visu cauru gadu ir tik karsts, ka braukšana ar riteni no izklaides ātri kļūst par darbiņu.

Tā nu skolnieki krita un cēlās, stūma un grūda riteņus, bet tomēr visi līdz galam tika. Malači!

Izmēģināju sava mazā fotoaparātiņa nakts režīmu bildējot Mēnesi.

Šis savukārt ir saullēkts. Skats pa namiņa logu ir tik skaists, ka pirmos rītus gulēju gultā pie atvērta loga un priecājos, bet tad vienu rītu neizturēju un gāju fotografēt. Liels bija mans pārsteigums redzot, ka arī vairāki skolnieki ir piecēlušies agrāk (paši un labprātīgi – kurš to būtu gaidījis?), lai pabildētu saullēktu.