Kepa – dažas dienas pirms jaunā, 2012. gada

Pāris dienas pirms 2012. gada sagaidīšanas mēs aizceļojām līdz Kepai, mazai piekrastes pilsētiņai, kura jau ir kļuvusi par vienu no mūsu iemīļotākajām atpūtas vietām Kambodžā.

Pnompeņa paātrinājumā

Paātrināti mākoņi un krēslainas Pnompeņas ielas. Turpinu eksperimentēt ar telefona un jaunās kameras iespējām.

budistu mūks lietū

Katru rītu Pnompeņas ielās iziet budistu mūki, kuriem cilvēki ziedo pārtiku.

pielijusi iela

Vienu rītu sāka līt lietus un apmēram stundas laikā iela pielija pilna tā, it kā būtu lietus sezona.

Sāls lauki Kepā

Pēdējā diena Kepā. Pulksten 14:00 pie Zanes kolēģu viesnīcas mūs gaidīs minibuss. Normāli cilvēki, to zinot, ieplānotu savas pēdējās brīvdienu stundas pie baseina ar žurnāliem un kādu labu grāmatu. Bet mēs izlaidām brokastis, nopirkām ūdens pudeles, sēdāmies virsū mopēdam un laidāmies meklēt sāls laukus.

Jasmīnu ieleja

Kad pamodāmies, Trušu salā joprojām valdīja miers. Klaiņojošie suņi snauduļoja jūras smiltīs, bet baltie cilvēki snauda savos bungalo kopā ar saviem gekoniem un vistām – kā nu kuram bija paveicies.

daži ikdienas kadri

Daži kadri ar komentāriem.

Droši vien vajadzētu nopietnāk sabildēt to, kas notiek apkārt, bet nav īsti ērta sajūta. Kad braucu uz citām valstīm un esmu tūrists, tad bez problēmām velku ārā fotoaparātu, bet tagad grūti iedomāties, kāpēc man būtu jāfotografē mūsu tuk-tuka vadītājs, piemājas nūdeļu tirgotāja, mūsu māja, iela un citas tādas lietas. Gribas ātrāk iejusties un aizbēgt no birkas “tūrists,” ko vietējie uzkarina visiem baltajiem.