Laba Daba Engurē. Pagājusī piektdiena.
Bijām 4 cilvēki; biļete uz vietas maksāja 14 Ls, nevienam īsti maksāt negribējās, jo 75% no mums nebija pat nojausmas, kas tiks saņemts pretī par šo naudu. Tā nu mēs ietaupījām gandrīs 60 Ls un gājām cauri mežiņam.

Nācās iet cauri tumsai un brikšņiem vadījāmies pēc mūzikas un spožām gaismām līdz nonācām pie grāvja, forsējām grāvi un iznācām ārā pie lielās skatuves, kur spēlēja Hospitāļu iela. Nu feini, laba mūzika… Tad aizgājām pēc aliņiem paspēlējām spēles bērnu istabā. Un paklausījāmies pirmās 3 Imanta Dakša dziesmas, publika viņam bija diezgan paprāva un uzticīga. Rodžers ar man bija viņu baigi salielījis tāpēc cerēju uz kaut ko baigi krutu, bet tā vakara noskaņojums nebija tāds kā Imantam, šim visas dziesmas lēnas depresīvas ucacā ucacā uz nāvi valsējošas.

Tad uz lielās skatuves, kur pirms tam uztājās Hospitāļi, parādījās kaut kāda ārzemju grupa, ar feinu kačājošu mūziku. Tāda funk, kas paceļ garīgo, viņiem bija džeks kas spēlēja indiešu nacionālo instrumentu, kas līdzīgs advancētai ģitārai. Bundzenieks ar bija jestrais. Solistei bija berete ar zvaigzni, bet diemžēl man nesanāca viņas bilde asumā tā ka jāiztiek ar bundzenieku.

Nu neko, pēc aļākiem uznāca apetīte un tad uzēdām nemaņā garšīgus kartupeļus ar desiņu un vistiņu un salātiem. 2 puskartupeļi + 2 desiņas + 2 vistiņas + salāti = 2,50 Ls. Baigi labā paika bija. Nu ko un tad gājām prom, jo nāca mieks pēc visa šitā un mūzika ar vairs nebija nekāda īpašā dzirdama. Tas arī viss no šī pasākuma. Viss, čuš. Nekā.

Secinājums:
Kopumā doma ir tāda, ka ar attiecīgu sagatavošanos un kompāniju es būtu gatavs maksāt naudu un pavadīt 48 h nepārtrauktā eiforijā kopā ar mūziku un alu un cilvēkiem, bet ņemot vērā manu cienījamo vecumu… nekas. nākamreiz.

Baigi gribas ēst. Es eju uz veikalu.