(Aizkavējies raksts, bet labāk vēlu, nekā nekad. jau iepriekš atvainojos par salīdzinoši garo tekstu, bet patiesībā bilžu ir vairāk nekā teksta, tāpēc lasīsies ātri :)

Lieldienās sabiju Brēmenē, vāczemes tikumus un tradīcijas lūkoties. Braucu ciemos pie draudzenes skatīties, cik viņai gludi tur iet, tālajā vāczemē studējot.

Pirmoreiz savā milzīgi garajā lidojumu vēsturē, ceļošanai izmantoju Rynair pakalpojumus. Lai gan reiss uz Brēmeni ir pavisam svaigs, biļete tika iepirkta laicīgi un neizmaksāja vairāk par 40 Ls (tikko nopirku biļetes nākamajam lidojumam 22,60 Ls (abos virzienos ar nodokļiem)). Tātad 10 Ls par 1000 km (šāviens tumsā). Izdevīgs lidojums – pārdroša nosēšanās. Ceļā jāpavada pusotra stunda, bet netiek piedāvāta pat iespēja kaut kur nolikt ūdens pudeli, jo nav pat ierastā sēdekļa tīkliņa. Patiesībā, nav arī daudzu citu lietu: nav kur nolikt kājas, nav kur ērti atslābināt kaklu un nav kur sprukt tiem, kam gribētos klusu un mierīgu lidojumu. Visa skaņas izolācija laikam tika izmesta, lai var vairāk cilvēkus sasēdināt tajā lidojošajā konservu bundžā. Bet laikam tās ir lietas, kas jāpiecieš lidojot par šādu cenu. Nosēšanās vispār bija briesmīga, jo bija spēcīgs sānu vējš, kas padarīja pēdējo taisni pa skrejceļu ļoti “interesantu.”

Rynairam ir atklāts jauns mazs sērkociņkastes terminālis blakus lielajam – īstajam Brēmenes lidostas terminālim, tos savieno 10 metrus garš gaitenis. Tāpēc letiņi un citi mazturīgie ir droši nodalīti no cienījamiem pilsoņiem, kas lido ar Lufthanzām un Virdžiniem.

Pirmais, kas tika izdarīts pēc bagāžas saņemšanas, tika nopirkta nedēļas sabiedriskā transporta kartiņa par 15 eirām. Pirkums atmaksājās jau trešajā Brēmenē pavadītajā dienā. Parastās biļetes maksā gandrīz 2 eiro, tāpēc, ja plānojat braukt tā pabiežāk, tad izdevīgāk noteikti ir pirkt biļetes lielākam laikaposmam.

Jau izkāpjot no lidmašīnas un čāpojot uz termināli sajutu, ko dīvainu – gaiss oda pēc kūts. Pietiekami nemanāmi, lai nekristu uz nerviem, bet pietiekami manāmi, lai galvā nepārtraukti šaudītos dažādas versijas par smakas cēloni. Savādās kanalizācijas smakas klātbūtne bija manāma arī tramvajā un nepazuda arī pilsētas centrā. Dažādi minējumi liecina par to, ka gadā ir tādas dienas, kad visā pilsētā tiekot tīrītas kanalizācijas. Nezinu, cik šādi minējumi ir patiesi, bet jocīgais aromāts dienas beigās mitējās, lai atkal uzjundītu nākamajā dienā un tad pazustu pavisam. Iespējams, ka pieradu pie tā tāpat kā pilsētnieki, iespējams, ka tā smaržo gaiss attīstītajos Rietumos.

Brēmene, kā pilsēta ir ļoti jauka, klusa un mierīga, vismaz Lieldienu brīvdienās. Cilvēki mierīgi pastaigājas un neviens nekur nesteidzas, vienīgie redzētie skrējēji skrēja sporta drēbēs. Riteņbraucēji piņas tramvajam gar kājām, bet tramvajs neņem ļaunā, tas nekad nekavē – pieturu ekrāns vienmēr rāda tieši to laiku, kad tramvajs nonāks pieturā. (Vai zinājāt, ka mūsu malači RS ir iztērējuši pusmiljonu un salikuši GPS iekārtas visās malās, bet nav iedomājušies uztaisīt nevienu tādu ekrānu?) Mašīnas degunu centrā nebāž. Nekur nav redzami džipi. Visapkārt vieni vienīgi Smārti, Ford Ka, Golfi, Polo, 206, vaboles un citādas mazjaudas mašīnītes. Divriteņi, kā jau pierasts valstīs ārpus Latvijas ir sakarināti visās malās. Pie dažas labas mājas redzami piekabināti divreiz vairāk braucamie nekā visā Rīgas rajonā.

Spiežam droši uz pogas un lasām tālāk. Tālāk būs bildes un pat divi video.

Diezgan ātri atklājām, ka desiņas, kas tiek piedāvātas pa labi un pa kreisi ir vienkārši fantastiskas. Jāēd ir stāvot kājās pie augstiem galdiņiem, vai tādas, kā palodes, kas apkārt desu mājiņai. Tās tiek pasniegtas normālos māla/porcelāna šķīvjos un pat ēdamrīki ir īsti – dakšiņas no kārtīga bleķa. Garšoja tik labi, ka īsā laikā kļuvām par regulāriem apmeklētājiem un ikdienas pastaigu maršrutus turpmāk plānojām iekļaujot desiņu mājiņu.

Nākamais atklājums ir Beck`s alus limonāde. Tiek pārdots kā alus, bet garšo kā limonāde. Gluži kā tas dzeltenais Aldara produkts, kuru neviens nelieto. Tiem esot vesela kaudze ar garšām, bet labāk lietot to, kuram ir alus garša, bet es nemaz neriskēju. Ja limonāde, tad limonāde. Alus ir jādzer Latvijā.

Pirmslieldienu vakarā Brēmenē tika dedzināti ugunskuri, tāpēc man jau pirmajā dienā bija iespēja novērot vāczemes ļaužu tradīcijas. Ļoti netaisna rīcība no vāciešu puses – paši viņi pavisam nesen (pirms nedaudz vairāk 800 gadiem) ar lepni paceltiem zobeniem ienesa baltu tautās kristietības sēklu, bet tagad kā normāli pagāni Lieldienās kurina ugunskurus. Bīskaps Alberts… phe!.. Pie vienas no mājām manīju izliktu eglīti ar sakarinātām olām un tās galā rotājums ar sarkanās drānās tērptu svēto Nikolasu (Santa Klausu). Nu man viss ir skaidrs, nav ko ķert kreņķi – viņi vienkārši no tradīcijām sajēdz tik pat, cik vidusmēra babuīns no kodolfizikas.

Runājot par kodolfiziku, noteikti jāpiemin arī Brēmenes zinātnes muzeja apmeklēšana. Jau Barselonā ar interesi apmeklējām zinātnes muzeju CosmoCaix(u), kas esot bijis 2006. gada labākais zinātnes muzejs pasaulē, tāpēc Brēmenes brīnumi mūs nepārsteidza tik ļoti, kā tas droši vien bija ieplānots muzeja saimniekiem. Muzeja ēka izskatās, kā no debesīm nokritis klasiskais NLO šķīvītis. No ārpuses ēka nav nemaz tik lieka, kā varētu domāt, bet iekšā satilpinājušies veseli 4 vai 5 stāvi. Barselonas muzejā katrā ziņā bija lielāki plašumi un apskatīt varēja krietni vairāk visādas ierīces, bet arī Brēmenes Universumā bija šis tas interesants.

Labākais no visiem eksperimentiem un atrakcijveidīgajām nodarbēm bija tumšā telpa. Tumšā telpa dod iespēju kaut nedaudz iejusties akla cilvēka ādā. Protams, ka viena tumša telpa nav nekas salīdzinot ar visu dzīvi un skarbo ikdienu, bet tomēr. Tumšās telpas mērķis ir tik no tās ārā sveikiem un veseliem. Fotoaparāts drošības dēļ jāatstāj ārpusē. Dodos iekšā kopā ar draudzeni, jo viņu jau laicīgi pārņēma bažas. Ja pirmajos soļos tas viss vēl šķiet joks, tad jau pavisam drīz dūša saskrien papēžos. Taustīties var gar kreiso pusi un labā roka jātur priekšā sejai, jo var kaut kur ieskriet. Virsma mainās, to jūtam ar kreisās rokas pirkstiem, kaut kas gluds, grumbuļains, spalvains (mētelis?), flīzes un citas nenosakāmas virsmas. Arī grīda nav deju parkets, tā lēzeni krītas un ceļas un cenšas mūs paklupināt. Griesti sāk sarukt un sajūtas ir kā kādā šaurā Latvija alā, tikai ar tādu atšķirību, ka līdzi nav lukturīša. Pēkšņi kreisajā pusē pazūd siena. Viltnieki ir panākuši, ka mums ir jāapiet ap asu stūri un jāturpina ceļš (it kā) atpakaļ. Kad beidzot esam ārā, jūtamies pamatīgi atviegloti. Iestājas neliels šoks. Mēs un jūs nevaram un nevarēsim saprast, kā tas ir nespēt izlasīt šo tekstu. Īslaicīgā redzes zaudēšana deva iespēju novērtēt, ka acu gaisma ir dāvana, kas jāsargā.

Savukārt šeit divi video no to 1000 un 1 dažādās atrakcijas, kas bija muzejā. Pirmajā redzam, kā veidojas virpuļviesulis un kā mēs to varam ar roku pačamdīt. Otrajā redzam kā kustas Zanes kauli vingrojot :)

[flash http://www.youtube.com/watch?v=DxjcaU-J_dM] [flash http://www.youtube.com/watch?v=AsSP_0mNrmQ]

Pieminēšanas vērti daži zīmējumi, kurus atradu vienā no pilsētas rajoniem. Tie visi, ja pareizi saprotu, ir zīmēti uz papīra un pēc tam līmēti uz sienas. Atšķiras ar savu unikālo tehniku un stilistiskajiem tipāžiem, man ļoti patika, tāpēc piedāvāju uzmest aci arī jums. Zīmējumi ir samērā lieli, cilvēki attēloti gandrīz dabiskā lielumā. Stilīgi.

Tā nu man tur gāja. Sen jau tas bija, tāpēc iespējams, ka šis tas ir piemirsies, bet jau drīz ceru atkal aizlidināties uz turieni un atsvaidzināt atmiņas. Ja gribat uzzināt vairāk par Brēmeni un dzīvi vācijā varat palasīt Zanes pārdomas un piezīmes par Vāciju, Brēmeni un vāciešiem viņas blogā: szane.wordpress.com.

Visas bildes no Brēmenes varat apskatīt skaistā flash klipā, vai arī uzklikšķināt uz kādas no mazajām bildēm: