Trešā mini intervija. Kā jau iepriekš manījāt es izprašņāju tos blogus, kurus es lasu un kuri man labi iet pie sirds, bet par kuriem plašajā pasaulē vēl nav pietiekami daudz informācijas.

Trešais blogs jau ir apritē salīdzinoši ilgi. Uz mani vislielāko iespaidu ir atstājuši simbel veidotās foto manipulācijas. Viena no pēdējām ir plastyl un mani pozitīvi pārsteidza arī mirdzošie nieciņi. Pārējās bildes varat meklēt simbel deviantart lapā. Tiem, kas nav pazīstami ar fotomanipulāciju Simbel ir sagatavojusi arī divus rakstus: par fotomanipulāciju I un par fotomanipulāciju II.

Labi, pietiek mētāties ar saitēm, sākam jautājumu un atbilžu sadaļu!

Par ko ir tavs blogs?
Par kurpēm! Ha, nē.
Kurpju daudzums manā vietnē nekādīgi neattaisno nosaukumu, lai gan nosaukumu attaisnoju es pati. Rakstu par visu, kas atrodams manā dzīvē un arī par to, ko tur neatrodu. Kas iedūris, kas uztrauc vai iepriecina. No manis var sagaidīt rakstu par da jebko – vai tā būtu divos naktī ceptu pankūku recepte vai drūms burkšķējiens par to, kā apnikuši visi cilvēki. Viena patiešām mērķtiecīgi tematiska tēma gan man ir – studijas. Pārējais saturs ir sistemātiska gadījuma rakstura (saprotiet, kā varat) un ir secināms no manas būtības.

Kā radās tavs pseidonīms/bloga nosaukums?
‘kurpju fetišiste’ ir nedaudz pārspīlēts apzīmējums manai attieksmei pret kurpēm, savukārt ‘filiāle’, jo pārvācos no citas adreses. Un simbel es vienkārši esmu.
Nezinu, vai etiķeti vienmēr var dēvēt par daļu no sastāva, bet šāda ir mana etiķete, fasāde, birka.

Kāda ir tava pamatnodarbošanās?
Filosofijas studēšana pirmajā kursā un dzīves baudīšana iespēju un laika robežās.

Kāpēc sāki rakstīt blogu?
Kaut kad agrākā jaunībā piedūra interneta ‘dienasgrāmatas’ ideja, jo rakstīt man vienmēr paticis, lai gan ne gluži dienasgrāmatu. Un sāku ķēpāties šur un tur, līdz beidzot noenkurojos filiālē.
Tāda iekšēja nepieciešamība tekstiski izpausties.

Cik sen jau raksti blogā?
Par īstu blogu dēvējama tikai mana šobrīdējā rakstuvieta, tātad – kopš divtūkstošsestā gada devītā novembra. Bet vispār no kādiem saldajiem sešpadsmit.

Raksturo sava bloga vidējo aritmētisko lasītāju/komentētāju!
Ja pie cilvēkiem pielieto tādu rādītāju kā ‘vidējais aritmētiskais’, nāk prātā kaut kāds bezdzimuma hibrīds ar dažāda garuma ekstremitātēm, kāds varētu izveidoties, savācot visus tos nabaga lasītājus kopā un izdalot par vienu.
Man šķiet, ka lielākā lasītāju daļa klusē. Un pārējie ir diezgan draudzīgi noskaņoti.
Varbūt neviens nelasa, tikai izliekas…

Kādiem cilvēkiem (pēc vecuma, hobijiem, izglītības līmeņa utt.) tavs blogs varētu šķist interesants?
Droši vien +/- mana vecuma īpatņiem neatkarīgi no sugas, ādas krāsas un orientācijas. Iespējams, ar nosliecēm uz literatūru, mākslu un intelektuālismu. Ar ārpuskastes domāšanu vai vismaz interesi par to. Varbūt kādam interesēs tas, ko raksta studente, kādam – sarkanmate, vēl kādam – meitene-blogere, bet varbūt interesēs cilvēks ar savu viedokli par daudzām lietām.

Cik ilgi un cik bieži notiek radošais process, rakstīšana un informācijas meklēšana?
Ilgums un biežums, :D. Informāciju, šķiet, reti meklēju īpaši kādam ierakstam. Parasti teksts vienkārši top. Vajag iedvesmu, vēlmi un vajadzību rakstīt. Nav man piecgadu plāna, tādēļ grūti prognozēt, cik bieži parādīsies raksti. Dažreiz uzdrukāju divus dienā, citreiz kādu nedēļu vai pat vairāk ir sausums.

Kāpēc kādam būtu jāparakstās uz tavu RSS, vai arī jāpievieno tavs blogs pie grāmatzīmēm?
Ja šis kāds to nedarīs, viņu piemeklēs baismīgs liktenis… piemēram, pārvēršanās par kāmi diennakts tumšajās stundās.
(Tā ir individuāla padarīšana un atkarīga no cilvēka brīvās gribas un vēlmes lasīt.)

Kuri ir 3 tavuprāt veiksmīgākie raksti no taviem krājumiem?
Uz šito obligāti jāatbild? Es jau nespēšu izvēlēties lasītāja vietā, lai pats tiek skaidrībā, kas labāk patīk un interesē.

Kāds ir tavs padoms tiem, kas prāto uzsākt blogošanu?
Varbūt vispirms vajag padomāt, kāpēc tu to darīsi, tad piedomāt pie tā, kā tu to darīsi un beigās darīt, ja tiešām jūti šādu nepieciešamību.
Ir tikai viena lieta, ko man gribētos patiešām ieteikt, turklāt ne tikai topošiem, bet arī dažam labam no esošajiem emuāristiem – rakstus vajag pārlasīt, pārlasīt un vēlreiz pārlasīt, lai nebūtu nekādu valodas negludumu un kļūdu. Tās ir makten kaitinošas.

Paldies simbel par atsaucību!