17. aprīlī, nedēļu pēc otrā Amatas nobrauciena, atkal devos uz upi.

Startējām jaunā vietā – mazliet pirms Melturu tilta, gandrīz no paša dzelzceļa tilta. Šoreiz sanāca iekļūt laivā par stūrmani. Parasti vienmēr esmu vienā laivā ar Mikausi, bet šoreiz viņš gāja par stūrmani saviem čomiem un es tiku iekomplektēts svaigā trijniekā. Bijām ne tas pieredzējušākais, bet tomēr labs trijnieks, un jau no paša sākuma spējām manevrēt diezgan saskaņoti un bez lieka stresa.

Pie Melturu tilta pilnīgi nejauši un neplānoti satikāmies (lai neteiktu, ka sadūrāmies) ar Lauras ekipāžu.

Vēlāk sanāca arī mazliet nopeldēties. Vietā, kur pirms nedēļas visi slaidi brauca pāri, uz zara bija uzsēdusies Lauras laiva un mēs pēc nelielas minstināšanās uzbraucām viņiem virsū. Mēs varējām vēl kādu brīdi pagaidīt, kad viņi tiks pāri un tikai tad braukt klāt, bet nezināmu iemeslu dēļ, tomēr braucām virsū. Šis gājiens izrādījās liktenīgs. Laiva nostājās perpendikulāri straumei un ūdens straume bortu pavilka uz leju pietiekami daudz, lai laiva apgāztos.

Neslavēšu sevi (un kā vēl slavēšu :), bet man izdevās saglabāt mieru, pieķerties laivai un pēc padsmit metriem pastiept airi krastā, kur jau gaidīja pārējās mūsu kompānijas ekipāžas, kas palīdzēja tikt laukā no upes. Pamanīju, ka garām aizpeldēja airis. Izrādās pārējiem laivas biedriem nostrādāja pašaizsardzības instinkts un viņi abi uz vietas palaida airus pa straumi un paši devās krastā. Vienu airi izmakšķerēja, bet otru tā arī neatradām.

Atlikušo ceļu turpinājām trijatā, bet ar diviem airiem. Un labākie posmi vēl tik priekšā: Zvārtes iezis un Lustūzis tagad rādījās nopietnākā gaismā. Līdz apgāzienam bija ļoti pozitīvs noskaņojums, taču pēc tam gribot negribot garīgais bija diezgan saskābis, lai arī parasti uz upes man šādas lietas neietekmē. Kad pirmajā Amatas braucienā izgāzāmies, jo laivā bijām paņēmuši ceturto čali, kas pālī sagāza visu operu, tad turpinājām ceļu pat labākā noskaņojumā nekā pirms tam, jo gāziens izrādījās pietiekami jautrs notikums.

Pie Zvārtes ieža satiku Sidžu un vispār varēja manīt daudz pazīstamas sejas.

Lustūzī nepietika spēki, mūs piespieda pie klints, taču brīnumainā kārtā saglabājām stabilu gaitu un tikām cauri ar mazliet piesmeltu laivu.

Finišējām parastajā punktā, pilnīgs nogurums un spēku izsīkums.