Mums katram ir savs daļēji iedomāts, daļēji reāls saraksts ar lietām, ko gribam izdarīt dzīvojot šeit, Kambodžā. Zinu, ka riteņu izbraucieni ir Mika saraksta augšgalā – un tas jau arī acīmredzami, viņš tajos piedalās jau kopš mūsu otrās/trešās nedēļas šeit. Arī manā sarakstā bija riteņu izbrauciens pa Kambodžas apkārtni – varbūt diezgan īss, varbūt kaut kad vēlāk un katrā ziņā diezgan zemu manā prioritāšu sarakstā.

Un pašai riteņbraukšanai jau nav ne vainas, bet lielais karstums gan man radīja raizes. Tā nu liels nopelns tam, ka es devos riteņbraucienā bija Mikam. Apmēram nedēļu iepriekš pieteicāmies un tad jau atkāpšanās ceļa īsti vairs nebija (kaut gan iepriekšējā vakarā nu galīgi doties ceļā negribējās). Šajā reizē riteņbraucienu organizēja vietējā tūrkompānija, kas nozīmē, ka rīta agrumā pie skolas mūs sagaidīja busiņš un neliels kravas auto, kas aizveda mūs ar visiem riteņiem uz mazliet ārpus esošo templi. No turienes tad arī sākās mūsu riteņbrauciens, mums līdzi brauca arī divi gidi – viens priekšā, bet otrs aizmugurē.

Saite uz video – velo izbrauciens kopā ar Zani

Es tagad saprotu, kāpēc Miks pēc katra riteņbrauciena grib taisīt video un atkal braukt nākamajā. Tie skati, kas ir redzami nelielā celiņa abās pusēs ir neaprakstāmi skaisti. Un nav jau īsti laika – stāties un bildēt, bet ar acīm to visu var novērtēt un priecāties. Ūdeņaini rīsu lauki, palmas, nelielas mājiņas, šaurs celiņš – nosauktas šīs lietas šķiet tik parastas, bet par katru no tām varētu izdot bilžu grāmatu. Braucām cauri arī ciematiem, tajos vislielāko prieku nemainīgi sagādā mazie bērni. Braucot garām ar mocīti, bērni paspēj tikai vienreiz nobļauties “Hello”, bet tagad braucot kolonnā un samērā lēni, ir dzirdams nebeidzams koris ar “Hello, hello, helloooooo” un viņi bļauj to pēdējo “ooo” tik ilgi, cik vien mazā balstiņa spēj. Nu kā var viņiem nepamāt un neatbildēt?

Tagad skatoties atpakaļ saprotu, ka pie pirmās apstāšanās reizes pēc 7 km, biju jau sasniegusi savu piekusuma augstāko pakāpi – pēc tam ir tik pat grūti, ne vieglāk, bet arī ne vairs grūtāk. Nākamajā apstāšanās reizē izrādījās, ka paredzēto 28 km vietā brauksim tikai 22, sakarā ar ceļu, kas citādi būtu ļoti dubļains. Arī mūsu maršrutā izbraucām caur ne mazums dubļiem un bedrēm – grūti iedomāties, cik dubļains tad ir tas ceļš, pa kuru mums neieteica braukt.

Kad bijām laimīgi nonākuši pie finiša punkta, atpūtāmies uz ezera uzbūvētā bambusa platformā (nu gluži kā piknika vietā Kien Svey), dzērām cukurniedru sulu un atguvām spēkus. Tad apskatījām tuvumā esošo Ta Prohm templi un laimīgi par tādu iespēju, devāmies mājup ar minibusiņu un nevis riteņiem.

Vēlāk skatoties internetā izrādījās, ka šajā dienā bija +34 grādi, bet mitruma dēļ, sajūta kā +40.