Sestdienas rītā 6:30 mēs startējām no Caltex degvielas stacijas, lai dotos pāri Bassac upei cauri pussalai, kurā atrodas dārzeņu un augļu plantācijas.

Kamēr es pagaidīju Deividu, kurš iepirka sev dzērienus braucienam, pārējā grupa jau bija uzsākusi braukt. Man likās, ka mēs atpaliksim par kādu minūti vai divām, bet pēc brīža būsim noķēruši pārējo grupu. Bet arī pēc 15 minūtēm no pārējiem nebija ne miņas. Šeit ir ļoti viegli pazaudēt grupas biedrus pat tad, ja visi brauc viena kvartāla ietvaros. Satiksme brīžiem ir tik intensīva, ka mopēdu jūklī ir redzama tikai krāsu ņirboņa un tā bez grūtībām var pazaudēt visu velo grupu. Mazliet padomājām par tālāko rīcību un nosūtījām SMS, lai pārējie nesatraucas, jo mēs brauksim savā tempā un pa savu maršrutu. Tas tāpēc, ka “īsto” trasi neviens tāpat nezin, jo tā parasti veidojas brauciena laikā.

Pēc pārcelšanās pāri upei un aptuveni 20 nobrauktiem kilometriem mēs pie viena tempļa satikām pārējo grupu, viņi brauca tieši mums pretī. Salīdzinājām kilometru skaitītājus un izrādās, ka bija nobraukts identisks attālums par spīti tam, ka viņi cēlās pāri upei citā vietā, bet mēs pa ceļam uzdūrāmies kādiem 4 strupceļiem, kas beidzās pie dubļu jūrā vai plantāciju vārtos.

Tālāk brauciens ritēja kā parasti. Šoreiz pieveicām kādus 47 kilometrus. Salīdzinājumā ar braucienu no Udongas uz Pnompeņu, es par spīti trakajam karstumam jutos daudz labāk un vajadzības gadījumā varētu braukt tālāk, ja vien tas būtu nepieciešams.

P.S.

Starp citu, vakar pieteicos pirmajām MTB sacensībām mūžā. Sacensības mtbcambodia.com notiks Kirirom nacionālajā parkā pēc divām nedēļām. Nav skaidrs kāpēc esmu izdomājis savu velokarjeru uzsākt tieši Kambodžā, bet zinu, ka Latvijā varēšu braukt ar velo pat tad, ja trāpīsies kārtējais gadsimta gaisa temperatūras rekords.