Pēdējā nedēļas nogalē es devos uz Kirirom dabas parku, kur notika MTB (kalnu velosipēdu) sacensības. Tās bija manas pirmās kalnu velo sacensības, pirmais kalnu velo brauciens, pirmās kalnu velo sacensības Kambodžā un arī vienkārši pirmās velo sacensības.

Ņemot vērā manu trūcīgo pieredzi, es šajā reizē vispār nebiju gatavs, tam, kas notika uz trases, bet kopumā man ļoti patika un pie pirmās iespējas es vēlos piedalīties un braukt atkal.

Tik daudz adrenalīna kā šajā velobraucienā es nebiju pieredzējis diezgan sen. Ļoti asas izjūtas, asākas pat par sešu joslu ielas šķērsošanu Kambodžā.

Diena sākās agri. Celšanās 4:30, izbraukšana no Pnompeņas uz Kirirom dabas parku ap 5:20. Ceļā pavadījām apmēram 3 stundas. Trāpījos autobusā, kurš bija pilns ar vietējiem bērniem, kas arī piedalījās velobraucienā. Lieki teikt, ka viņi nemāk klusi uzvesties un pat ja viņi uzvestos klusi, tad karaoke, kas skanēja pa visu autobusu, bija krietni skaļāka par bērniem. Lai varētu kārtīgi sarunāties viņiem nekas cits neatlika, kā kliegt skaļāk par karaoki. Ā, un vai es teicu, ka es sēdēju pēdējā rindā tieši aiz milzīgas basu tumbas? Un mans krēsls bija bez kārtīga polsterējuma, kas man deva iespēju izbaudīt, katru mazāko bedri uz ceļa. Un ja jums liekas, ka Latvijas ceļi ir slikti, tad jūs noteikti neesat redzējuši Kambodžas bezceļus. Tātad, lieki piebilst, ka nekāda gulēšana nesanāca.

Parkā ieradāmies pēc astoņiem. Ap deviņiem bija paredzēts starts, bet tas tika pārcelts uz 9:20. Tātad bija ļoti daudz laika, lai iesildītos un iepazītos ar situāciju. Velo joprojām nomāju no organizētājiem. Nomas īpašnieku Smeju, jau diezgan labi pazīstu un viņš man bija atlicis savu lielāko velo ar 22 collu rāmi (pat nezinu, kas rāmī ir 22 collas garš, bet zinu, ka rāmji, kas mazāki par 20 nav tik ērti). Devos izmest pāris apļus un pamanīju, ka šoreiz man ir ticis cits velo, jo līdz šim visos velobraucienos man ir bijusi iespēja izvēlēties vienu un to pašu riteni. Izskatījās, ka šis bija izvilkts no noliktavas, jo riepas sākumā bija pamīkstas un tās vajadzēja uzpumpēt. Pēc pāris apļiem cauri sacensību teritorijai devos meklēt kādu kalniņu. Nebiju ticis pat pusē, kad tiku pie saplēstas ķēdes. Varbūt ātrums nebija pareizais, bet arī ķēde šķiet bija mazliet nolietota. Jutos, kā kādas komandas pārstāvis, jo devos atpakaļ pie nomas telts, kur manu ķēdi saveda kārtībā.

Startu atkal pārcēla un tas deva iespēju mazliet parunāties ar citiem dalībniekiem. Izrādās es nebiju vienīgais, kas pirmo reizi dodas šādā avantūrā. Bet noskaidrojās, ka biju palaidis garām iespēju, nedēļu pirms sacensībām izbraukt trasi un iepazīties ar kalniem un nobraucieniem.

Pirms starta neliels satraukums, bet skaidra apziņa, ka galvenais uzdevums ir finišēt nevis skriet līdzi baram.

STARTS!

Pirmajā kalnā braucot jūtu, ka pedāļi atslābst, dzirdu metāla šķindoņu un, pametot skatu pāri plecam, redzu, ka pa zemi mētājas tas mazais zobrats, kuram būtu jārūpējas par ķēdes nospriegošanu. Stājos, salasu detaļas un dodos atpakaļ pie savas “komandas”. Paiet brīdis, līdz noskaidrojas, ka kaut ko esmu pazaudējis. Šķiet, ka sacensības būs galā pat nesākušās. Bet mans “mehāniķis” mazliet padarbojas ap zobratu un paziņo, ka viss būs labi un tagad velo esot labā kārtībā, es varu doties trasē un dzīties pakaļ savai grupai.

Kopējā sajūta diezgan švaka, bet plānoju, ka vismaz vienu apli vēlos pabeigt. Vairs nav nekādas ticības, ka velo tehniski ir spējīgs tikt galā ar visu trasi bez atkārtotas salūšanas.

Sākums ir ļoti grūts. Jābrauc vienam pašam. Zinu, ka pirmie divi kilometri būs jābrauc pa sarkano trases daļu. Gandrīz visas grupas zem manas brauks pa zilo, kas skaitās vieglāka. Pirmie divi kilometri paiet braucot augšā kalnā. Nezinot trasi nav skaidrs, kad beidzot būs pirmais nobrauciens. Gāja ļoti grūti. Līdz šim neko tādu nebiju darījis. Visi braucieni apkārt Pnompeņai ir bijuši pa pilnīgi līdzeniem ceļiem. Visu sākumu braucu ar velo, bet brīžiem padevos un kāpu ar kājām. Skatoties kartē secinu, ka šim posmam ir bijis vismaz 80 metru kāpums. (Skaitīju augstuma līnijas.)

Tālāk paliek vieglāk. Ir pirmie nobraucieni. Bet esmu mazliet vīlies, pēc sākotnējā kāpuma tieku tikai pie 30 metru krituma. Sanāk kārtīgs slaloms. Ik pēc pieciem/desmit metriem ir deviņdesmit grādu pagrieziens tāpēc bremzes tiek lietotas ļoti aktīvi. Sākumā nobraucieni ir īsi, saraustīti ar asiem līkumiem un vēl asākiem klinšu gabaliem pa malām. Bija jāseko līdzi, kur paliek pedāļi, citādi visu laiku sajūta, ka trāpīšu kādam milzu akmenim. Neko no kalnu braukšanas nesaprotu, bet finišā zinātāji teica, ka tas skaitoties ļoti “tehnisks” brauciens augšā un lejā.

Otrie divi kilometri ir vienkārši, brīžiem sanāk braukt pat pa ceļu. Pēc ceturtā kilometra seko viens no trakākajiem nobraucieniem. Apmēram, 600 metru garā posmā ir 70 metru kritums. Visu laiku jāveic manevri un nebija ne brīdis, kad varētu atslābt. Bremzes strādāja uz pilnu klapi, GPS dati rāda, ka šajā nobraucienā maksimālais ātrums nebija lielāks par 20 km/h tomēr arī tas brīžiem bija par daudz, vairākos līkumos šķita, ka braucu krietni par ātru un tūlīt no tiem izlidošu laukā.

Neilgi pēc trakā nobrauciena organizatori bija sarīkojuši vienu interesantu posmu, kas vijās cauri izdegušam pamežam. Posms bija īss, bet ļoti patīkams. Bija jābrauc cauri līkumu, kalniņu un bedru rindai, kas bija tā izvietoti, ka pakrūtē rodas patīkama kņudoņa un gribas izbraukt vēl. Kārtīgs karuselis. Tas bija ierobežots ar lentēm, citādi vispār nebūtu skaidrs, kur ir jābrauc tālāk.

Un tālāk bija viena vienīga muļļāšanās un mocīšanās. Bija lēni un grūti. Turklāt man uznāca slikta dūša, kas visu padarīja vēl krietni ļaunāku. Nezinu, kas tur pie vainas, bet pat nelielos kalniņos stūmos augšā ar kājām.

Uz septīto kilometru nelabums pārgāja, parādījās pirmie braucēji, kas mani apdzina, (pirms mūsu grupas startēja vismaz citas 2 grupas). Kalniņos varēju uzbraukt saviem spēkiem un viss šķita ļoti labi, ja neskaita, ka kādas divas reizes nokrita ķēde bija sajūta, ka varēšu braukt arī otro apli.

Starp devīto un desmito kilometru bija skaists nobrauciens un, kad es saku skaists, es domāju – trakoti ātrs. Tas bija posms, kur taka uz kādu brīdi bija kļuvusi pietiekami plata, taisna, līdzena un droša. Nobraucu pilnīgi bez bremzēm, bet ar sajūtu, ka velo izjuks pa maziem gabaliņiem. GPS saka, ka maksimālais ātrums tur bija 47 km/h, bet es gribu ticēt, ka bija vairāk – tas bija raķetes ātrums.

Pirms finiša, kur dirnēja vietējie skatītāji es saņēmos, lai nekur nebūtu “kāju” posmi un veiksmīgi uzbraucu, kur nepieciešams, lai pabeigtu pirmo apli. Bet ar to šoreiz bija gana. Nedomāju, ka būtu bijis droši braukt otru apli un izlēmu pieciest kaunu un izstāties.

Piedāvāju nelielu video ieskatu:

Un šeit arī daži foto kadri: