AKKA/LAA publicējusi paziņojumu par svaigi veiktu pētījumu – The welfare effects of private copying levies (pdf). Būtu labi, ja šo iztirzātu kāds ekonomikas speciālists, bet tie absurdie secinājumi ir gana kaitinoši, lai par tiem pačīkstēt varētu arī tāpat vien.
Preses paziņojumā apgalvojuma formā tiek apkopoti trīs secinājumi:
A
Tiesību īpašniekiem ir izteikti zaudējumi situācijā, kurā bez atlīdzības notiek viņu darbu kopēšana, līdz ar to viņu ekonomiskā motivācija radīt jaunus kvalitatīvus darbus samazināsies.
Šim nevar nepiekrist – ja tiek radīts produkts un tiek plānota peļņa no katras pārdotās vienības, tad nelegālas kopijas peļņu nepalielina, un tiešām rada zaudējumus. Var gan runāt par to, ka kopijas netiešā veidā dod iespēju sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju, bet kur ir redzēts mākslinieks, kas vērtē savu auditoriju augstāk par peļņu?
B
Ilgtermiņā (datu nesēju) ražotāju ienākumi varētu samazināties, jo, atceļot nesēju atlīdzību, kritīsies jaunu autoru darbu apjoms un kvalitāte. Tas atstās ietekmi uz nesēju pārdošanas rezultātiem, jo samazināsies vajadzība pēc nesējiem, ja nav jaunu darbu, ko tajos reproducēt.
Šeit jau sākas murgi. Tātad loģiskā ķēdīte ir šāda:
- atceļam nesēju atlīdzību
- autori netiek pie liekas naudas
- autoru darbu apjoms un kvalitāte krītas
- tirgū vairs nav tik daudz kvalitatīvu autordarbu
- samazinās pieprasījums pēc darbu nesējiem, jo tajos vairs nav ko kopēt iekšā
- datu nesēju ražotāji cieš zaudējumus
- … es atļāvos paturpināt šādi:
- lai glābtu situāciju, ieviešam datu nesēju atlīdzību
- autoriem tiek vairāk naudas
- ar jauno naudu autori deviņu dziesmu vietā spēj sacerēt 16 dziesmas
- Pēterim jāpērk jauns cietais disks, lai spētu saglabāt visas tās jaunās dziesmas
- datu nesēju ražotāji priecājas, jo viņiem palielinās peļņa
Jeb saīsinātajā versijā: ir nodoklis, ir peļņa.
Nerunāsim par to, kāpēc man, pērkot datu nesējus, kas domāti privātām vajadzībām, būtu jāmaksā no savas kabatas nezināmiem autoriem. Ja reiz ir jāmaksā par datu nesēju nodeva autoriem, tad varētu uzreiz tos tirgot pilnus ar mūziku un filmām, kas pircējam ir aktuālas. Tad vismaz būtu skaidrs, par ko tiek maksāts.
Uzskatu, ka cilvēki pirks datu nesējus neatkarīgi no tā, vai pasaulē būs vairāk filmu un mūzikas vai mazāk. Viņi pirks telefonus, fotoaparātu atmiņas kartes un cietos diskus, jo kaut kur taču ir jāglabā 4 stundu video no Ziemassvētku eglītes pasākuma bērnudārzā, kas savā negantajā 1080p kvalitātē aizņem divtik vietas uz cietā diska, nekā visa Latvijas mūzikas industrija spējusi saražot pēdējo 10 gadu laikā.
Es redzu minimālu saistību starp izklaides tirgus piesātinātību un pieprasījumu pēc datu nesējiem. Laiki, kad cilvēki veidoja milzīgas privātās kolekcijas, ir garām. Jebkura informācija pēc lietošanas tiek izmesta ārā, attiecīgi tās vietā var pirkt/kopēt citu. Interneta ātrums kļūst aizvien lielāks un lielāks, un viss pāriet uz mākoņu pusi – saturs tiek nomāts un lietots tikai, kad tas ir nepieciešams. Apple TV ir iebūvēta mazāka atmiņa nekā viņu pašu telefonā – kā pierādījums tam, ka saturu var lietot arī bez nozīmīga lokālā satura nesēja.
C
Ilgtermiņā patērētājiem mazāku jaunrades investīciju dēļ būs pieejams mazāks darbu klāsts, kā arī zemākas kvalitātes darbi.
Regulāri dzirdu, kā mūziķi izsakās: “Ja man būtu vairāk naudas, es varētu labāku mūziku sacerēt!” To var dzirdēt tik bieži, ka pilnīgi žēl paliek, ka naudas ierobežotības dēļ nabadzīgajiem mūziķiem, kuriem nav naudas pat kārtīgam auto, nekas cits neatliek kā sacerēt sūdīgu mūziku, piemēram, par skriešanu.
21 Responses
Un tagad… Mik, tādu pašu murgu par publisko atskaņošanu, kas pārvērties par vēl nedzirdētu terminu “ārpus ierastā ģimenes loka”.
Par “ārpus ierastā ģimenes loka” viss skaidrs – ja braucu ar draugiem vai paziņām uz kādu pasākumu, izbraucienu vai kur citur, auto mūziku nedrīkstu klausīties. Vai arī jāpērk licence. Interesanti, šo taču varētu piemērot uz visiem bum-bum BMW ar melniem stikliem un mūziku uz pilnu klapi :D
Nav tāda likuma, kas nosaka visu, kas “ārpus ģimenes loka” par publisku telpu. Arī jēdziens “labuma gūšana no muzikas atskaņošana” ir varen plašs jēdziens. Vai tualetes trokšņu slāpēšana ir labuma gūšana? Komerciāla labuma? Vai muzika palīdz pelnīt? Vai Rammstein zobārsa kabinetā palielina dežūrārsta apmeklējumu?
Diemžēl Latvijā nav kvalificētu juristu, vai arī tie kas pēc dokumentiem tādi skaitās ir vai nu atsēdējuši kursu papīra dēļ vai arī papīru nopikuši.
Ja šīs iestādes alaktībai netiks pielikts punkts saknē, tad Latvija nākotnē saskarsies ar vēl lielākām problēmām autortiesību jomā…
Ir skaidrs viens viņiem interesē tikai iekasēt naudu – par visu, par ko pienākas un par ko nepienākās arī…
OK, uzraksti vēl kaut ko. Piemēram cik maksā stunda profesionālā studijā. Un cik stundas vajag lai ierakstītu* vienu dziesmu.
Un tad pienāc un pastāsti kādi ir secinājumi sadaļā C.
* ierakstītu – nospēlētu, samiksētu, samāsterētu gatavu laišanai tautās. To, ka “ierakstīt” var arī iekš garage band es zinu, runa šoreiz ir par gatavu un pārdodamu produktu.
Jā, es zinu, ka mūzikas radīšanai ir nepieciešama nauda. Un jaunām grupām ir problēmas izdot savu mūziku, jo bez piķa nekas nenotiek. Tomēr tāpēc jau nevajag mēģināt izvilkt naudu no cilvēkiem ar smieklīga nodokļa palīdzību. Es pat neredzu kā šis nodoklis var palīdzēt jaunai grupai, kurai vēl nav neviena albuma – ja nekļūdos nozīmīgas autoru atlīdzības taču saņem tikai popularitāti nopelnījušas grupas, kuras jau skan visās malās.
Ja pareizi saprotu nodoklis ir radīts lai segtu autoru zaudējumus no to darbu nelegālas kopēšanas, attiecīgi sanāk ka mēs sedzam nozares zaudējumus no pirātisma, teorētiskus zaudējumus, kādēļ mēs nevarētu ieviest vēl kādu nodokli, lai segtu zaudējumus vēl kādam?
:)
Autortiesību juriste Magda Papēde vienā Dienas rakstā minēja, ka ir tāds jēdziens kā “netiešo ekonomisko labumu”, kas gūts, kopējot darbus, var konstatēt
vienmēr — šāds labums ir kaut vai naudas ietaupīšana, nepērkot oriģinālo
darbu.
Ar nodokli būtu jāapliek arī džinsu jakas, jo uz tās glauni ir iespējams uzdrukāt Līvu “Zīlītes” piedziedājumu!
Patiesībā ir jau vēl tāda lieta kā reklāma. Cik zināms, tad populārie mākslinieki nopelna tikai mazu daļu no albūmiem. Lielāko daļu iegūst no koncerttūrēm. Un ja es šo mākslinieku nebūtu dzirdējis, tad uz viņa koncertu es ar neietu.. Un ir cilvēki, kas mūziku nepirktu, labāk klausītos radio, līdz ar to šie cilvēki nerada zaudējumus, jo neradītu peļņu tā kā tā..
UZrakstīšu mazleit plašāk savas domas par šo.
Attiecībā uz mūziķiem es uzskatu, ka starp mūzikas radīšanu un pārdošanu ir pārāk daudz liekēžu pa vidu. Dārgākajā versijā mūziku mūziķiem vajadzētu tirgot ar ebay līdzīgu starpniekiem. Sacērēja, ierakstīja, paši publicē, albumu pārdod par 2$, paši saņem 1$90c, no kuriem paši norēķinās ar mūzikas radīšanā iesaistītajām personām. Lētākajā versijā mūziku vajadzētu izplatīt par velti, ierakstīšanas izdevumus sedzot no koncertos gūtajiem ienākumiem un no ienākumiem, kas gūti par mūzikas komerciālu atskaņošanu radiostacijās, dejuklubos, muzikālās kafejnīcās (bet ne uzņēmuma ēdnīcā!).
Līdzīgi ir ar filmām un seriāliem. Ja es varētu par 1$ nopirkt filmu ar prognozējamas kvalitātes video, tulkojumu un subtitriem, tad es to izmantotu labprātāk, nekā meklēt pa torentiem kvalitatīvas kopijas.
Manuprāt, šobrīd šajā tirgū ir pārāk daudz alkatīgu vidutāju, kas grib katrs pasmelt priekš sevis naudas kaudzīti. Paskatieties uz strauji izaugušo viedtārluņu aplikāciju tirgu – ir ražotājs, lietotājs un viens vienīgs starpnieks, kas nogādā preci klientam (tēlaini izsakoties, pārvadātājs). Ar šādu vienkāršu pieeju, Pēteris, kurš talantīgi strādā un rada kādu foršu aplikāciju, iegūst lauvas tiesu no ieņēmumiem par pārdoto aplikāciju, un, ja es pērku Pētera radīto programmiņu, es zinu, ka gandrīz viss aiziet viņa kontā. Bet kas notiek, ja Pēteris ir ģitārists? Tad es pastarpināti maksāju visādiem liekēžiem gan pērkot atmiņas karti fotoaparātam, gan ejot iedzert kafiju kafejnīcā, un pat ejot pie zobārsta… un cik no visa tā samaksātā saņem ģitārists Pēteris?
Visa šī sistēma sauc pēc revolūcijas!
Nepiekrītu. Manuprāt, mūzikas kvalitāte un pieejamais apjoms atstāj tiešu ietekmi uz to, vai cilvēki grib mp3, iPod u.c. nesējus. Palasi pašu pētījumu:
http://www.saa-authors.eu/dbfiles/mfile/4000/4078/Study.Economic_analysis_of_the_copyright_levies.pdf
Cilvēki, kas pērk iPod, iet uz iTunes un pērk/īrē mūziku. Tikai tāpēc, ka kāds to dara negodīgi, nedrīkst sodīt tos cilvēkus, kas uzvedas godīgi.
Mik uzraksti par to kapēc nodokli par mūzikas atskaņošanu aprēķina un iekasē divas dažādas organizācijas, kas cik saprotu NAV valsts iestādes!? lieki piebilst, ka aprēķini atšķirās… tirdz telpas rēķina pēc m2, biroja telpas piečuks no darbinieka, noliktavā jāmaksā par rādiusu kur dzirdama mūzika,,,,,nu absurds!!!! un pamatojums ir, ka mūzika fonā veicina darbinieku produktivitāti, pamatojuties uz aptauju….? hmmm…gaiss arī palīdz elpot, tātad noteikti kautk ur veicina darba produktivitāti, tādad – jāmaksā nodoklis vai ne?
brrrr esmu dusmīga!
Par A apgalvojumu. Jā, noteikti ir “neatkarīgu” ekspertu pētījumi, kas apgalvo, ka tas tā patiešām ir. Bet ja palasa par to, kas notiek Francijā, tad kaut kā negribas ticēt. Tb Francijā, kopš anti-pirātisma likuma pieņemšanas, pirātiskais trafiks ir samazinājies uz pusi, taču (lai cik jocīgi tas neizklausītos huh?) mūzikas un filmu industrijas ienākumi ir samazinājušies. Šeit noteikti ir jābūt kādam loģiskam izskaidrojumam vai ne? :)
Pētījums interesants, bet mani daudz vairāk interesē kā beidzās AKKA/LA sāga par youtube video ievietošanu blogos un mājas lapās Latvijā. 2009. gadā visi sacepās un, kas tālāk? Apsveru domu izveidot vienu lapu, kurā lieku arī latviešu gabalus, kas publicēti youtube, bet nav skaidrība.
AKKA/LA jau nopelnīs lielāko daļu naudu,no visas naudas pat 1% procents netiks,..
diskusijas ir tikai par sekām. bet padomāsim par cēloņiem. jaunu naudu ikvienas valsts budžetā rada tikai konkrētu fizisku vērtību radošs cilvēks – šai gadījumā mūziķis. viss pārējais ir starpniecība – lasi, augļošana. un tā jau kopš seniem laikiem tiek uzskatīta par grēku.
cita pārdoma: vai kāds no mums varētu radīt jebkādu sakarīgu darbu, ja dzīvotu kastē un barotos pa spundi. jebkas, ko mēs izdarām ir visas cilvēces iepriekšējās pieredzes apkopojums jaunā veidā. tāpēc vienīgais par ko var prasīt naudu ir konkrētais paveiktais darbs. un veiksmes stāsti par “passive income'” ir pārejoša parādība.