Nolēmām publicēt dažus iepriekš neredzētus kadrus (un komentārus pie tiem) no Udongas moto brauciena.

Saullēkts pilsētas centrā. Lai karstums būtu vieglāk panesams, izbraucām īsi pirms saullēkta, melnā nakts tumsā. Kad bijām nonākuši pie upes, saule lēnām parādījās pie apvāršņa. Māja, kas tiek celta atrodas uz pussalas upes vidū – nu gluži, kā uz mūsu AB dambja… tikai savādāk.

Mocīši pārvadā visdažādākās lietas, lēnām mēģinām krāt ievērojamus kadrus – šeit viens no tādiem. Mocīts, kas pārvadā cāļus :)

Miks: Cāļu moto-autobuss

Pa lielajām šosejām braukt nav pārāk patīkami – daudz mašīnu, daudz moču un liela bīstamība. Tāpēc izvēlējāmies braukt pa mazākiem sānu ceļiem. Ceļu segums, kā redzams bildēs, reizēm ir diezgan pārsteidzošs. Šis, protams, ir pavisam normāls divvirzienu ceļš, pa kuru, ik pa laikam, brauc arī mašīnas abos virzienos.

Viens no tempļiem, ko redzējām pa ceļam un dzeltenie rīsu lauki.

No sākuma teicu Mikam, ka šis kadrs jāpataupa, kādai īpašai reizei. Khmeru sapratne par drošību un par benzīntanku ir visai atšķirīga no mūsējās… Bet šis kadrs pārsteidza arī mūs – ēzelis, kas atvedis benzīnu. Savukārt kadra labajā pusē redzams ļoti tipisks “benzīntanks” – stikla pudeles, kurās saliets benzīns. Mocītim parasti vajag divas tādas pudeles – katra maksā ap 5000 Rielu jeb 1.25 dolārus jeb 0.62 latus. Kvalitāte gan, protams, nav zināma :)

Miks: Parasti jau pietiek ar vienu pudeli. Divas tikai tad, kad bāka pilnīgi tukša :)

Miks: Makšķernieks, kuru Zane nobildējusi no braucoša mocīša (kā gandrīz visus šeit redzamos kadrus).

Mūsu brauciena mērķis bija Udongas templis.

Skats no tempļa augšas. Tempļi visbiežāk atrodas līdzenumos, bet no tiem, kuri atrodas kalnu galos, paveras brīnišķīgs skats.

Miks: Tuvāk redzamā māja, laikam ir viesu nams (tā mums stāstīja “gids” – mazs puika, kas uzradās no nekurienes un pavadīja mūs līdz kalna virsotnei un atpakaļ), redzami arī mango koki. Augšā labajā pusē redzamas šūšanas fabriku ēkas.

Kambodžas pelēkās govis tiek liktas pie darba visur – tās velk vezumus, strādā rīsu laukos un dara visādus citādus darbus. Arī šāds skats nav nekas pārāk neparasts – pēc laba darba govis ir pelnījušas labu atpūtu – tās tiek kārtīgi nomazgātas tuvējā ūdenī.

Rīsu lauki visbiežāk tiek veidoti pakāpeniski – tādā veidā ir vieglāk kontrolēt ūdens līmeni katrā no laukiem. Bet ūdens līmeņa kontrolēšana ir ļoti svarīga lielākas ražas iegūšanai.