Iepriekšējā ierakstā parādījām jums mūsu video no Mondulkiri pirmās dienas.

Lai gan cenšamies visu ievērības vērto nofilmēt, mums pēc katra brauciena ir arī ievērojams skaits bilžu. Šoreiz centāmies atlasīt smukākās bildes no Mondulkiri. Viegli nebija, bet vienojāmies par tikai apmēram 20 foto.

Līdz Mondulkiri jābrauc ir ilgi. Ar auto – apmēram piecas stundas, bet ar autobusu – ap desmit. Lielāko daļu ceļš ir ļoti labs – pat pārsteidzoši labs Kambodžas apstākļiem, bet tad pienāca kārta “ne tik labajam ceļam”. Tas ik pa brīdim tika labots un līdz ar to kustības ātrums nokritās pavisam zemu, bet tur kur labošanas darbu nebija – bija dikti daudz putekļu.

Kad putekļu mākonis no pretī braucošās mašīnas veļas virsū, šķiet, ka iebraucam biezā miglā – redzamības praktiski nav.

Nezinu gan, cik tas ir prātīgi, bet mūsu šoferītis tādās putekļu vētrās tik mazliet piebremzēja un turpināja braukt.

Fonā redzamā mašīna ir mūsu taksis. Priekšplānā mazliet glaunāks auto, kas patika Mikam.

Mūsu pietura – pa ceļam :)

Dažus mēnešus atpakaļ (ap Ziemassvētkiem) ceļmalās tika kaltēti rīsi, bet tagad kārta pienākusi pipariem. Tie izbērti uz milzu pēvēm kaltējās pašā ceļa malā, tik tuvu, ka neuzmanīgs braucējs varētu itin viegli tajos iebraukt. Iespējams, ka tos kaltē tik tuvu ceļam, tāpēc, ka asfalts ir karstāks? Vai varbūt tāpēc, ka tā ir līdzena vieta un tur vienmēr ir saule?

Šobrīd ļoti populārs bizness Kambodžā ir gumijkoku audzēšana un gumijas taisīšana. Tā vārdā tiek izcirsti hektāri ar džungļiem un stādīti jaunie gumijkoki. Pēc gumijkoku iestādīšanas jāgaida apmēram 7 gadi, līdz tie sāks nest peļņu. Var tikai minēt, ka pēc apjoma kādā tas notiek visapkārt – tā peļņa ir to vērta. Protams, gumijkoku plantācijām nāk līdzi arī problēmas ar tur strādājošo cilvēku atalgojumu, kas bieži ir ļoti zems (pēdējo reizi dzirdēju tādus skaitļus kā apmēram dolārs par dienu).

Iebraucot Mondulkiri reģionā, skatam paveras neredzētas ainavas – ierasto palmu vietā šeit zaļo lapu un skuju koki. Laikam jau kalnainais apvidus nodrošina ievērojami zemāku temperatūru, kurā lapu koki var izdzīvot.

Skaists skats no auto.

Arī skaists skats no auto. Brīžiem pārsteidz, cik ātri šeit viss var mainīties – skaidrās debess vietā ir parādījušies lietus mākoņi tikai dažu minūšu laikā.

Pēc iekārtošanās viesnīcā devāmies ar mocīšiem apskatīt lielāko Kambodžas ūdenskritumu. Pa ceļam priecājamies par neierasto ainavu.

Braucot uz ūdenskritumu nolēmām, ka apkārt esošie koki ar brīžiem nobirušajām lapām, atgādina rudeni. Varbūt tā vienkārši ir mūsu iztēle, jo šogad rudeni un ziemu esam izlaiduši?

Pie ūdenskrituma kopā ar manu kolēģi Aramisu.

Izrādās, ka ūdenskritumam ir trīs pakāpieni – pirmais, kas redzams bildē, kur esam visi trīs, otrais pakāpiens, kas redzams šajā un nākamajās bildēs, un trešais, kurš esot dziļāk džungļos un neesot viegli pieejams – to dzīvē neredzējām.

Šis ir otrais ūdenskrituma pakāpiens. Skaists un milzīgi liels. Cik liels – atrod Aramisu nākamajā bildē un parēķini!

Arī šī bilde ir visai mānīga. Mēs īstenībā vēl esam ļoti tālu no paša ūdenskrituma – tāpēc, tas izskatās mazāks nekā īstenībā ir. Ejot ūdenskritumam tuvāk gan troksnis, gan arī šļakatas paliek spēcīgākas, tāpēc daudz tuvāk iet īsti nemaz negribējās.

Kad bijām uz vietas, pie sevis klusībā dusmojos, ko tas Aramiss iet iekšā bildēs un bojā mūsu kadrus? Bet tagad – prieks, ka tāda bilde ir, jo citādi būtu tiešām grūti iedomāties, cik tas ūdenskritums ir liels.

Šis, atkal, pirmais pakāpiens.

Atceļā no ūdenskrituma. Tiek labots ceļš, bet mocīšiem atstāta vien maza maliņa.

Pavisam parasta Kambodžas sēta. Augstākā ir dzīvojamā māja, bet mazākajā visticamākais neviens nedzīvo – darba rīkiem un lopiem.

Naktī parādās dažnedažādi kukaiņi – šīs bija kaut kādas lidojušas nakts spāres. Labi, ka izslēdzot gaismu, tās pazuda kā nebijušas.