Iepriekšējā ierakstā parādījām jums mūsu video no Mondulkiri pirmās dienas.
Lai gan cenšamies visu ievērības vērto nofilmēt, mums pēc katra brauciena ir arī ievērojams skaits bilžu. Šoreiz centāmies atlasīt smukākās bildes no Mondulkiri. Viegli nebija, bet vienojāmies par tikai apmēram 20 foto.
Līdz Mondulkiri jābrauc ir ilgi. Ar auto – apmēram piecas stundas, bet ar autobusu – ap desmit. Lielāko daļu ceļš ir ļoti labs – pat pārsteidzoši labs Kambodžas apstākļiem, bet tad pienāca kārta “ne tik labajam ceļam”. Tas ik pa brīdim tika labots un līdz ar to kustības ātrums nokritās pavisam zemu, bet tur kur labošanas darbu nebija – bija dikti daudz putekļu.
Kad putekļu mākonis no pretī braucošās mašīnas veļas virsū, šķiet, ka iebraucam biezā miglā – redzamības praktiski nav.
Nezinu gan, cik tas ir prātīgi, bet mūsu šoferītis tādās putekļu vētrās tik mazliet piebremzēja un turpināja braukt.
Fonā redzamā mašīna ir mūsu taksis. Priekšplānā mazliet glaunāks auto, kas patika Mikam.
Mūsu pietura – pa ceļam :)
Dažus mēnešus atpakaļ (ap Ziemassvētkiem) ceļmalās tika kaltēti rīsi, bet tagad kārta pienākusi pipariem. Tie izbērti uz milzu pēvēm kaltējās pašā ceļa malā, tik tuvu, ka neuzmanīgs braucējs varētu itin viegli tajos iebraukt. Iespējams, ka tos kaltē tik tuvu ceļam, tāpēc, ka asfalts ir karstāks? Vai varbūt tāpēc, ka tā ir līdzena vieta un tur vienmēr ir saule?
Šobrīd ļoti populārs bizness Kambodžā ir gumijkoku audzēšana un gumijas taisīšana. Tā vārdā tiek izcirsti hektāri ar džungļiem un stādīti jaunie gumijkoki. Pēc gumijkoku iestādīšanas jāgaida apmēram 7 gadi, līdz tie sāks nest peļņu. Var tikai minēt, ka pēc apjoma kādā tas notiek visapkārt – tā peļņa ir to vērta. Protams, gumijkoku plantācijām nāk līdzi arī problēmas ar tur strādājošo cilvēku atalgojumu, kas bieži ir ļoti zems (pēdējo reizi dzirdēju tādus skaitļus kā apmēram dolārs par dienu).
Iebraucot Mondulkiri reģionā, skatam paveras neredzētas ainavas – ierasto palmu vietā šeit zaļo lapu un skuju koki. Laikam jau kalnainais apvidus nodrošina ievērojami zemāku temperatūru, kurā lapu koki var izdzīvot.
Skaists skats no auto.
Arī skaists skats no auto. Brīžiem pārsteidz, cik ātri šeit viss var mainīties – skaidrās debess vietā ir parādījušies lietus mākoņi tikai dažu minūšu laikā.
Pēc iekārtošanās viesnīcā devāmies ar mocīšiem apskatīt lielāko Kambodžas ūdenskritumu. Pa ceļam priecājamies par neierasto ainavu.
Braucot uz ūdenskritumu nolēmām, ka apkārt esošie koki ar brīžiem nobirušajām lapām, atgādina rudeni. Varbūt tā vienkārši ir mūsu iztēle, jo šogad rudeni un ziemu esam izlaiduši?
Pie ūdenskrituma kopā ar manu kolēģi Aramisu.
Izrādās, ka ūdenskritumam ir trīs pakāpieni – pirmais, kas redzams bildē, kur esam visi trīs, otrais pakāpiens, kas redzams šajā un nākamajās bildēs, un trešais, kurš esot dziļāk džungļos un neesot viegli pieejams – to dzīvē neredzējām.
Šis ir otrais ūdenskrituma pakāpiens. Skaists un milzīgi liels. Cik liels – atrod Aramisu nākamajā bildē un parēķini!
Arī šī bilde ir visai mānīga. Mēs īstenībā vēl esam ļoti tālu no paša ūdenskrituma – tāpēc, tas izskatās mazāks nekā īstenībā ir. Ejot ūdenskritumam tuvāk gan troksnis, gan arī šļakatas paliek spēcīgākas, tāpēc daudz tuvāk iet īsti nemaz negribējās.
Kad bijām uz vietas, pie sevis klusībā dusmojos, ko tas Aramiss iet iekšā bildēs un bojā mūsu kadrus? Bet tagad – prieks, ka tāda bilde ir, jo citādi būtu tiešām grūti iedomāties, cik tas ūdenskritums ir liels.
Šis, atkal, pirmais pakāpiens.
Atceļā no ūdenskrituma. Tiek labots ceļš, bet mocīšiem atstāta vien maza maliņa.
Pavisam parasta Kambodžas sēta. Augstākā ir dzīvojamā māja, bet mazākajā visticamākais neviens nedzīvo – darba rīkiem un lopiem.
Naktī parādās dažnedažādi kukaiņi – šīs bija kaut kādas lidojušas nakts spāres. Labi, ka izslēdzot gaismu, tās pazuda kā nebijušas.
6 Responses
Baigi smukas ציצים
Mani vienmēr ir interesējis, kā jums tur Kambodžā ir ar malāriju? Jums tur profilaksei kādas tabletes jādzer, jeb jāievēro pretodu pasākumi.
Cik man zināms malārijas tabletes iesaka lietot tikai tūristiem, kas šajā reģionā ceļo ne vairāk kā dažas nedēļas. Malārijas bīstamība Kambodžā ir, bet galvenokārt ārpus Pnompeņas, jo pilsētā odu nav īpaši daudz. Galvenais veids, kā pasargāt sevi no malārijas ir pretodu aerosols, bet arī to lietojam reti, jo dienas laikā odu nav. Dzīvoklī vakaros mēdz būt pa vienam vai diviem odiem, bet arī tos var redzēt ne katru nedēļu. Lietus sezonas laikā būs vairāk, bet tad jau redzēs. Vēl labi noder moskītu tīkls, ja ceļojam ārpus Pnompeņas, bet to esam redzējuši uzstādītu tikai bungalo tipa būdiņās un eko vietās, jo ja nakšņo normālās slēgtās un kondicionētās telpās, tad odu praktiski nav.
Papildus raizes mums rada upes drudzis “dengue fever” – http://en.wikipedia.org/wiki/Dengue_fever pret kuru arī nav nekādu aizsardzības līdzekļu un ir dzirdēts, ka ar to var viegli saslimt arī tepat Pnompeņā.
Var jau ļauties paranojai un pēc katra oda kodiena krist depresijā, bet vai no tā būs kāds labums? :)
Pret malāriju, jau ar nav nekādu aizsardzības līdzekļu, ja trāpās uz pretmalārijas zāļu izturīgu paveidu.Nē nu depresijā jau tiešām nav vērts krist, es vienkārši te nesen izlasīju pāris grāmatas par malāriju un bija interesanti pajuatāt.
Gribētos jau arī pajautāt par dzeramo ūdeni, vai šamo no krāna tur vispār var dzert?
Ar krāna ūdeni ir tā, ka mēs viņu lietojam tieši tāpat kā Rīgas krāna ūdeni – vāram tējās un kafijās. Es šad tad arī iedzeru pa malkam, lai gan tas notiek ārkārtīgi reti.
Vienā pasākumā runājām ar meiteni, kas strādā šeit sadarbībā ar Kambodžas Veselības ministriju un viņa paziņoja, ka Pnompeņas krāna ūdens esot viens no pasaulē tīrākajiem. Nesen pat bija, raksts, ka esot tīrāks, kā Ņujorkā. Viņa pati tikai krāna ūdeni vien dzerot. Bet ir arī pretargumenti – izrādās viens skolnieks no Zanes skolas bija veicis izpētes projektu, ņēmis paraugus un aiznesis uz nopietnu laboratoriju, kur esot atrasti vairāki piemaisījumi, kas esot ārpus normas un viņa secinājums bija, ka bez vārīšanas krāna ūdeni nebūtu vēlams lietot.
Tāpēc ikdienā mēs dzeram ūdeni no liela plastmasas trumuļa, kuru mums līdz mājas durvīm piegādā apsargs.
Gribēju vēl tikai piemetināt, ka sākumā no visiem odiem baidījāmies un satraucāmies, bet tagad, kad ejam kaut kur tālāk vai braucam ārpus pilsētas – paņemam līdzi “pūšamo” un pret to visi odi ir bezspēcīgi. Ir jau ir lielāka piesardzība, kā mūsu Latvijā. Tas pats pretodu līdzeklis mums ir katrā somā, skolā un mājās, lai nu kas – ir pa rokai. Dažbrīd šķiet, ka odu paradumus vēl tik labi nepārzinām. Gadās reizes, kas liekas, ka tiem nebūtu jābūt, bet viņi ir un tad atkal citas, kad to pārsteidzošā kārtā nav.