Vienmēr, kad runas nonāk līdz izglītības jautājumiem es atceros šo vienkāršo argumentu – tie bērni, kas šogad mācīsies pirmajā klasē, darba tirgū nonāks pēc aptuveni 15-16 gadiem, tātad 2028. gadā. Tāpēc runa nav par to, kādi būs mācību līdzekļi un kādas būs tehnoloģijas, drīzāk vai izglītības sistēma spēs viņiem attīstīt prasmes tikt galā ar to, kas viņus gaidīs pēc vidusskolas/augstskolas pabeigšanas. Tātad, ja izglītības sistēma nav gatava tikt galā ar digitālajiem mācību materiāliem, lai vēl pāris gadus padarbojas ar drukātajām grāmatām.
Es tomēr ceru, ka ilgi garumā nevilksim un egrāmatas skolās parādīsies tuvāko gadu laikā. Bet pilnīgi bez pārsteiguma nāk izdevēju viedoklis, kuri labprāt gribētu dzīvot pagātnē. Laikā, kad drukāto grāmatu apjomi piekāpjas digitālo grāmatu priekšā ir cilvēki, kas atļaujas aizstāvēt savu industriju, pat ja viņi savu viedokli nevar pamatot ar pētījumiem.
Eiropas izglītības apgādu asociācijas direktors Prebens Spets atgādināja, ka Eiropas Komisija 2003.gadā nonākusi pie secinājuma, ka izglītības pamatuzdevums ir kalpot sabiedrībai un veidot sabiedrību, taču viņš uzskata, ka, digitalizējot mācību procesu, tiks radīta sabiedrība, kas spēs koncentrēties ne ilgāk kā piecas minūtes.
Spets gan atzina, ka viņa rīcībā nav datu par pētījumiem, kas šo faktu apstiprinātu – iespējams, vājo spēju koncentrēties ietekmē arī tas, kā bērni tiek audzināti. Sabiedrība ir pieradusi pārslēgt televīzijas kanālus, tiklīdz kļūst garlaicīgi, un līdzīgi arī mācās.
Tendence šobrīd ir tāda, ka, lai arī drukāto grāmatu apjoms turpina pieaugt, digitālo grāmatu tirgus ar lieliem soļiem skrien tam garām. To apliecina nesen publiskotā informācija no Amazon.co.uk par to, ka uz katrām 100 drukātajām grāmatām tiek pārdotas 104 digitālās grāmatas. Šo ziņu var papildināt arī šis mīklainais grafiks no pēdējās Kindle prezentācijas: (avots: krizdabz.lv)
Izdevēju biznesa modelis strauji mainās, tirgus pieprasa saturu digitālā formātā un izdevējiem ir jābūt spējīgiem mainīties līdzi. Drīz beigsies skaistie laiki, kad katru gadu varēja drukāt jaunas un jaunas mācību grāmatas un tās pārdot par bargu naudu. Jo lielākas un skaistākas grāmatas, jo vairāk un skaistākas bildes, jo dārgākas grāmatas, jo lielāka peļņa. Tie bija labi laiki, kuriem drīz pienāks gals. Ir grūti taisīt biznesu un attaisnot augsto grāmatas cenu, ja tipogrāfijas mašīna nav jāslēdz iekšā katru reizi, kad mācību grāmatām nāk klāt viena jauna nodaļa, vai iznāk mazliet atjaunota versija un tiek publicēti nelieli labojumi. Samaksājam autoriem honorāru, sagatavojam digitālo failu un pārdodam to, cik kopijās nepieciešams. Saprotams, ka izdevējiem iestājas apjukums, viņi nav gatavi šādam pavērsienam, lai gan viņi paši varētu būt lielākie ieguvēji, ja spētu reaģēt uz izmaiņām satura patērētāju paradumos.
Digitālo grāmatu pretiniekiem ir dažādi argumenti, ka nu tikai tiks sakropļotas bērnu psihes, visiem būs nepieciešamas brilles, lasot digitālas grāmatas visi izaugs par necivilizētiem mežoņiem, kas neprot lapu pāršķirt ar pirkstu utt. Uz īstiem pētījumiem atsaukties spēj tikai retais. Bet nevajag pārsteigties un skolēniem atņemt visas drukātās grāmatas – var taču sākt pamazām un izmēģināt, kā tas strādā dzīvē. Ja reiz mums kaimiņos Igaunijā pirmajā klasē var mācīt programmēšanu, kas vainas tam, ka Latvijas skolās tiku ieviests egrāmatu pilotprojekts?
Domāju, ka digitālās grāmatas izdevējiem ir tik nepatīkams jautājums tāpēc, ka viņi satraucas par savu peļņas straumi un nevis par bērnu izglītību un garīgo izaugsmi. Viņi saprot, ka pārejot uz digitālo formātu nāksies piedāvāt zemākas cenas grāmatām un izdevīgākus nosacījumus to pircējiem (bezmaksas atjauninājumi, kļūdu labojumi utt.) Kā lai citādi skaidro šo negatīvo attieksmi pret digitālajām grāmatām un mācību līdzekļiem?
13 Responses
Jā – par digitālajiem mācību līdzekļiem. Bet – par samērīgu un saprātīgu mācību procesa digitalizāciju. Par rakstīšanu un rēķināšanu, veicot pierakstus arī ar roku. Pret visu materiālu interaktivitāti kā obligātu prasību. Par kognitīvo spēju un īpaši uzmanības noturības veicināšanu dažādos veidos.
Kaut kā man liekas, ka Tu pats tur pinies savos apgalvojumos. Pirmkārt, nekur nav teikts, ka 2028.gadā būs absolūta, pilnīga, totāla digitalizācija. Drīzāk nebūs nekā būs. Arī 2028.gadā būs ļoti daudz konveijera un citu fiziskā darba darītāju. Droši vien lielākā daļa, tāpat kā tagad. Nu nebūs tā kā Stargate, ka viss tiek paveikts ar pāris kustībām planšetdatorā un pēkšņi gan vadiņi paši savienojas gan ienaidnieks krīt beigts gar zemi… :) Datorprasnes nekur nepazudīs vai netiks mākslīgi bremzētas tikai tāpēc, ka bērniem nebūs iespēju 100% skolas dienu pavadīt pie ekrāniem.
Jā, ir mazliet interesanti, ka ilggadīgs grāmatu izdevējs, kurš gluži vienkārši ir atradis savu nišu, iestājas par drukātajām grāmatām. Skaidrs, ka biznesa, ne jau bērnu dēļ.
Tomēr liela kļūda ir mācību grāmatas, piemēram, Ābeci salīdzināt ar parastām grāmatām, jo tas nav viens un tas pats, tāpēc tas no Krizdabz paņemtais bilžuks īsti nederēs, lai pierādītu kaut kādas tendences. Lasot to pašu Ābeci bērnam ir pilnīgi otršķirīgi vai tas notiek uz displeja vai iespiestā grāmatā. Neaizmirsti, ka bērna attīstībā liela nozīme ir arī darboties ar rokām, pirkstiem, tausti. Un super interaktīvi attēli un televīzijas novedīs drīzāk pie tā, ka jau no mazotnes sāks parādīties reklāmu lodziņi un banneri gramatās un citi nesmuki precedenti. Beigu beigās apskaties filmu Ideocracy pirmās minūtes līdz vietai, kur nākotnes cilvēks sēž mājās uz poda pie sava TV. Paskaties uz ekrānu… :)
Piekrītu, ka pagaidām izskatās, ka izdevēji nemāk pārorientēties, jo patiesībā grāmatu izdošanā tieši drukāšana ir viens no lielākajiem izdevumiem, kuru sedz pircējs. Digitālajā ērā viens eksemplārs izmaksā tikpat cik miljons eksemplāru, spied tikai Copy-Paste. Tāpēc atkal gribas teikt, ka tava rindkopa par peļņas ieguvi ir greiza, jo īstenībā digitālajā ērā peļņu nodrošināt būtu krietni vieglāk.
Tomēr beigu beigās Tavs secinājums par pakāpenisku digitalizāciju nav zemē metams. Ir virkne priekšmetu, kur interaktivitāte un movie vizualizācija nāktu krietni par labu. Kaut vai fizikā, ķīmijā procesus un visu parādīt animēti būtu daudz pareizāk.
Tomēr vēl vajadzētu atgriezties pie lietas, kas izzūd jau tagad, jo mūsdienās ir gatavas darba burtnīcas, kā rezultātā mūsdienu bērns neiemācās normāli rakstīt. Domāju, ka man nav jāsāk meklēt priekšā tie pētījumi, kas apliecina, ka rakstītprasme ar roku attīsta smadzenes, domāšanu, precizitāti, akurātību, Tevis pieminēto spēju koncentrēties, arī darīt vienlaicīgi divas lietas (rakstīt un domāt, ko raksta) un vēl virkni lietu.
Izdevēji jau ir pārorientējušies vismaz divus gadus. Visas grāmatas, ja vien autori piekrīt, piemēram, “Zvaigzne” publicē gan digitāli, gan klasiskajā formātā. Turklāt tiek piedāvāti lieliski interaktīvi mācību materiāli, kas vienlaikus ir gan mācību grāmata, gan darba burtnīca, gan testi, gan skolotāja grāmata. Ņem tik un mācies! Problēma ir tā, ka vienam otram liekas – nu tik ir laiks pārņemt visu mācību līdzekļu tirgu savās rokās, jo ir iespējams piekļūt digitalizācijas Eiropas naudiņām. Un tad nu ir jāuzbrūk izdevniecībām ar nomelnošanu, klajiem meliem un visu varas iespēju arsenālu.
Konkurences padome nu ir likusi IZM iesniegt mācību grāmatu cenu salīdzinājumu Baltijas valstīs. Latvijā ir uz pusi zemākas cenas nekā Latvijā. Arī Igaunijā mācību līdzekļi ir krietni dārgāki. Izdevniecības Latvijā ir bijušas sociāli atbildīgas, rēķinoties ar varas institūciju nevarēšanu un negribēšanu finansēt skolu nodrošināšanu ar grāmatām un liekot grāmatas pirkt vecākiem.
Lai veiktu skolu digitalizāciju, vispirms ir atbilstoši jāsagatavo skolotāji. Un arī šajā lauciņā izdevniecības dara krietni vairāk nekā valsts. Turklāt dara to par velti!
Šoruden Latvijas skolās tika pie jaunas mācību grāmatas 7. klasei Latvijas vēsturē. Grāmatā ir 95. lpp., tai ir plāni papīra vāki, bet maksā tā aptuveni 5-6 Ls ( tas atkarīgs no tā, vai grāmatas pasūtītas kā komplekti, vai pērk grāmatnīcā). Žurnālā GEO ir vairāk kā 100 lpp. bet cena mazāka par 3 Ls. Papīrs pat kvalitatīvāks. Taču žurnālu var pirkt vai nepirkt, bet jaunā mācību grāmata ir nepieciešama visiem 7. kl. bērniem. Te ir par ko padomāt…
Es neuzskatu, ka tagad būtu (vai būs) vispār iespējama sabiedrība, kas spētu koncentrēties tikai 5 minūtes. Tās ir absolūtas muļķības. Un arī pārdoto kindle grāmatu grafiks ir pilnīgas muļķības, jo cilvēki nepērk grāmatas tikai amazon. Galu galā kāda starpība no kā bērni mācās, jo ne jau tikai grāmatas ir mācību procesa sastāvdaļa. Un digitalizācija nav lēts prieks, jo nav atbilstošas tehnoloģijas, kā patērēt digitālās grāmatas (komerciālo apple brīnumu nepiedāvāt), jo arī tās strauji mainās un kā nodrošināt katru skolnieku ar to, un kā tikt līdzi laikam, tiklīdz iznāk jaunāka versija? Jo šobrīd nav prātīgi likt lasīt bērniem uz LCD ekrāna, taču e-tinte vēl tikai attīstās (un normālu krāsaino varētu gaidīt varbūt tikai ap 2015. gadu)
http://youtu.be/cpgHMuUB8nU Pilnīgi murgi. Mani vairāk satrauc kāpēc šobrīd uz galda jau ministrijās nav projekts, kas paredz, ka pēc 2 gadi ne santīmi nenonāks drukātai grāmatai. Skolās būtu jāsubsidē elasīklis. No top 3 modeļiem pasaulē. Domāju piedāvājot sakarīgu izklāstu, savus resursus ar korporāciju kādu varētu panākt interesantu grāmatu variantu skolām. Neredzu nekādu iemeslu kāpēc Lāčplēsi, Zvejnieka dēlu, Raini, matemātikas vienādojumus vienreiz nedigitalizētu un nemaksātu naudu visām Zvaigznēm&co. Digitalizācija ir lēti! Elementārākajā var pat populārām lietām izsludināt konkursus: “Vajag Lāčplēsi digitāli tādu un tādu izdevumu, maksājam tik un tik, noteikt parametrus.” Pieteiksies, ievies kvalitātes kritērijus un aidā. To var pat studenti darīt ;) 500 ls par Zvejnieka dēla digitalizāciju. tur rinda būs! Turklāt LV ir maza valsts. Ļoti fleksibli varētu ieviest. ak jā mums tač ir lobiji un dunduki visur, jo vienīgais par ko domā neviss attīstītību, ērtumu. turpināsim biki iešķiebt naudiņu skolas bibliotēkām un turpināsim iepirkt darba burtnīcas :D Es par elasīkļiem un rakstības trenēšanu kladēs [to gan ar mūsdienās var digitāli aizstāt]. Planšešu ieviešana būtu otrā fāzē. Bet tas ko es uzrakstīju viss ir fantāzijas, jo reali darītāji nav. Nauda tam visam ir pārpārēm. Problēma, taj visā nav ieinteresēt pilnīgi neviens. Visiem rūp tik sava kabata.
Reālākais kā varētu sakarīgi ieviest to visu. Piedāvāt darbu tāda tipa cilvēkiem kā Miks. Atlaist pilnīgi visus, kas štuko par mācību līdzekļiem ministrijā. Tad tāds “Miks” parunājas ar Ķīli, izveido savu komandu no spējīgiem sava vecuma cilvēkiem un izdara to visu projektu kā nākas. P.S. te nav runa par kustīgām lietiņām, bet par to ka teksta blāķiem ir jābūt digitāli. No lasīšanas cilvēce neizspruks.
Atbildēšana uz saviem komentāriem, protams, ir ļoti jauks veids kā izteikties.
Bet ne par to ir runa.
Un atbildot uz komentāru, ko esi atstājis zemāk-
neizjūtu vajadzību pēc e-lasīkļa. Man vēl joprojām ir unikāla iespēja lasīt grāmatas to klasiskajā izpratnē un es to uzskatu par labāko veidu zināšanu apguvei.
Man liekas patiešām grūti kaut ko iemācīties un saprast, ja es lasu elektronisku grāmatu ar elektroniskiem burtiem un elektrisku autoru. :)
Un nevajag te tagad sapņot par lētām reformām.
Par 500Ls to neviens nedarīs un, ja darīs tad tas būs pārāk nekvalitatīvi.
Un nevajag izlikties- Zvaigzne ABC un pārējie grāmatu izdevēji arī izdos tādas pašas e-grāmatas un pie lieliem apjomiem izpogās studentus, kas to darīs par Ls 500. ;)
500 ls bija no zila gaisa parauts cipars. P.S. es pats esmu digitalizējis grāmatu ar 200 lpp. Pārvērtis epub formātā. tici man tas reāli nesagādā nekādas grūtības un nemaksā neko. Der iepazīties ar mūsdienu programmatūru [protams ir arī licenču cenas] Pa x ls uz papīra tu vari dabūt cilvēku, kas katru dienu to dara. LV darbaspēks ir pietiekami lēts. Jautājums uz atjautību cik grāmatas var digitalizēt mēnesī ;) Stāsts nebija par to; cik maksās un kā to tehniski izdarīt, bet par to kā nauda tiek tērēta un kāds ir rezultāts. nē nu var celt akmens kluci pa 200 ljimoniem, kuram pat nav aprēķinājuši eksplutācijas izmaksas, izdomājuši iekārtojumu :D sviestoties ar darba burtnīcām un citiem murgiem. Nauda Latvijā ir atliektiem galiem.
manuprāt elektronisks vs digitāls ir tas pats, kas melnbaitas tv un visi pārgāja uz krāsaino. vai citi salīdzinājumi. Tur ar tādas pērles dzirdēt nācās.
Ja LV grib būt inovatīva tad uz to arī jāspiež. Pilnīgi visos veidos. Kāds efekts būtu uz jaunāko paaudzi, ja visiem izdalītu lasīkli nevis stieptu grāmatas uz skolu ;) Konkurencē ar citām valstīm. Nu bet nav jēgas par to diskutēt, jo palielam mūsu darbošanās ir :D Pilnīgi nekas nav inovatīvs, pilnīgi viss ir formāls un pilnīgi nekur netiek izmantots mazas valsts priekšrocības. Arī šaj jomā vilciens ir aizbraucis Latvijai. Mēs nebūsim pirmie pasaulē, kas to izdarīs.
Diskusija ir slēgta, jo tāpat no mūsu pļurkstēšanas nekas nemainīsies. LV turpinās dzīvot pa straumei, pieņemt savtīgus interešu lēmumus un pilnīgi idiotiski rīkoties visās jomās.
To var skaidrot arī ar to, ka skolas nav tik radikālam solim gatavas, nav sagatavoti pedagogi… Vai domājat, ka jebkurš cilvēks, kurš māk darboties ar viedtālruni, spēs metodiski iemāčit skolēniem arī priekšmeta pamatus. protams, ja mēs ar digitalizācijas ēru nenolaižam zināšanu latiņu tik zemu, ka mācīsimies rotaļājoties līdz gadiem 18!
Kā neitrāla persona (lasīt- ne izdevējs, grāmatu iespiedējs, ne elektroniskās naudas izspiedējs, tas ir Amazon vai kāda cita elektronisko grāmatu pārdevējpersona un galu galā- vienkārši students, kam ar grāmatu biznesu nav pilnīgi nekādas saiknes) varu tikai komentēt situāciju, kas attiecas uz mani.
Tātad, ķeramies pie lietas. Kāds izskatās studiju process šodien (piemēram, Latvijas Universitātē)? Pavisam līdzīgs kā tas izskatījās pirms gadiem 10, vienīgā atšķirība ir tā, ka lekcijās uz dažiem galdiem stāv iekostu ābolīšu telefoni un daži studenti pierakstus veic datorā (vairāk nekā bija pirms gadiem 10). Un tā nebūt nav, ka 100% no studentiem, kas spēj atļauties iegādāties un uz skolu nēsāt laptopu to arī dara.
Ir tādi, kas veic pierakstus antīkajā labi pazīstamajā metodē un ir tādi,kas klabina klaviatūru. Un neizskatās,ka tas būtu naudas trūkuma dēļ. Pavisam vienkārši ir tādi cilvēki,kas uzskata, ka ērtāk ir rakstīt datorā un ir tādi, kas pierakstus veic tradicionālā veidā. (Taisnības labad piezīmēšu, ka mans laptops, man esot skolā, stāv mājās uz galda. :) )
Līdzīga situācija ir ar žurnāliem, arī grāmatām.
Atvainojiet, bet, ja man jālasa grāmata vai žurnāls elektroniskā formā, tad es to daru tikai tad, ja nav citu variantu. Atgriežoties pie modernajiem studentiem, arī daļa šo datorpierakstveicēju studentu nevar iemācīties, lasot pierakstīto uz datora ekrāna, tādēļ visu savu pierakstu krājumu pirms atbildīgajiem brīžiem izdrukā (un ne jau tikai špikeriem).
Un vēl kas. Cik tāla nākotne ir iedomājama šodien nopirktajām elektroniskajām grāmatām? Gadi 10? 20? Pieņemu, ka būs mainījušies gan formāti, gan standarti, tādēļ PDF grāmata nebūs mūžam dzīva un izlasāma. (nu gan tizli uzrakstīju).
Tajā pašā laikā- aizbrauc uz laukiem un redzi, ka tur stāv 100 gadīgas grāmatas. ;)
Tas liek padomāt.
rakstīt vai nerakstīt, tā ir metodika. Tas ir jālemj zinātniekiem, lektoriem, skolotājiem vai labāk rēķināt pie tāfeles, vai labāk klausīties atreferējumu un pierakstīt kladēt, vai labāk skatīties interaktīvas filmiņas. tomēr tāpat info tiks uzņemts lasot grāmatas. Es būtu sajūsmā, ja man somā ir kindle ar literatūras, matemātikas vienalga kādām grāmatām.
palasi kādu grāmatu 500+ lappusēm elasīklī. vai pat mazāku. grāmatas citādā veidā nelasīsi. Turpmāk iespiestā formā pirksi tikai kaut kādas bilžu, speciāli/vēsturiskos/kolekcijas izdevumus ādas vāciņos, kas stāvēs plauktiņā.
es tai sisteemai pilniigi piekriitu…man beerniem no taam graamataam jau muguras beigtas….