Nesen noskatījāmies Life of Pi. Daudzsološa filma, kas tā arī nespēja tikt līdz tam līmenim, kuru no tās gaidīju. Zane pirms filmas bija paspējusi izlasīt grāmatu (es vēl neesmu sācis lasīt) un tāpēc bija skaidrs, ka filmas izejmateriāls ir gana labs, lai sanāktu arī labs skatāmais.

Uzskatu, ka mūsu ceļš līdz kinoteātrim bija daudz aizraujošāks kā filma, kuru skatījos. Mēs bijām izvēlējušies vēlo seansu, kas sākās pusdesmitos vakarā. Nonākot pie ierastās moču stāvvietas bija skaidrs, ka tur nebūs neviens, kas uzvaktēs mūsu moci un ķiveres. Tāpēc devāmies uz lielo daudzstāvu autostāvvietu cerībā, ka tur par mums parūpēsies. Un tā arī bija. Piebraucot pie stāvvietas mums norādīja uz iebrauktuvi, kas ved uz pazemes stāvu. Pie iebrauktuves ir nolikts galds un krēsls, kur sēž stāvvietas biļešu tirgotājs. Tālumā dzirdama skaļa mūzika, kura apslāpēti skan cauri biezajiem stāvvietas mūriem. Izrādās, ka autosstāvvietas pazemes stāvs vakaros ir arī mūzikas klubs, kuru biezā slānī apmeklē vietējie khmeri.

Tālākās sajūtas bija kā kino. Retais zinās, bet bija tāda klasiska filma The Fast and the Furious: Tokyo Drift, kur autostāvvieta bija pārtaisīta par drifta sacensību laukumu un notika vispārējs tusiņš. Šeit bija, kas līdzīgs, tikai bez drifta un automašīnām, un tusiņš tomēr bija ierīkots salīdzinoši slēgtā telpā sātlaukuma vienā malā.

Lēni iebraucu pazemē, un tur pavērās skats uz aptuveni 150 motocikliem, kas aizņēma, gandrīz pusi daļu no visas stāvvietas platības. Protams, dzirdama klubam atbilstoša mūzika. Redzama grupiņa ar vietējām meitenēm īsos mini un tik augstos papēžos, kas liek aizdomāties par fizikas likumiem un to, cik izturīgs ir cilvēka ķermenis, ja tas var sevi noturēt uz tāda izmēra apaviem. Āzijas ideālā tusiņu apģērbu formula droši vien ir 1:1 – cik augsti papēži, tik gari minisvārki.

Stāvvietā bija tikai daži cilvēki, pārējie acīmredzot izklaidējās klubā, kura nosaukumu diemžēl vairs neatceros. Kopējā atmosfēra neaizmirstama. Nolikām moci un devāmies meklēt, kā izkļūt no stāvvietas un tikt līdz kinoteātrim.

Kinoteātris bija gandrīz tukšs. Viegli tikām pie labām vietām pašā centrā un arī filmas laikā, manījām, ka filmu skatījās ne vairāk kā 20 cilvēki.

Atpakaļ pie filmas.

Life of Pi ir vizuāli skaista filma, kas vienā brīdī kļūst neglīta savā skaistumā, jo nepazūd sajūta, ka gandrīz viss, kas redzams ir “gludi nolaizīta” datorgrafika. Tāds ķīmisks, mākslīgs skaistums, kas redzams uz sieviešu žurnālu vākiem. Lai arī dzīvnieki izskatījās teicami, tomēr bija acīmredzams, ka tas viss ir tikai ilūzija. Kad šo plastmasas pasauli izdodas pieņemt un pierast pie tās var pievērsties saturam.

Cik saprotu, tad filma seko sižetam, kas rakstīts grāmatā, tomēr vairāki momenti tiek interpretēti diezgan brīvi. Pret to man nav nekādu iebildumu, vismaz līdz brīdim, kad nebūšu izlasījis, kā tad visam bija jābūt “īstenībā.” Filmas sākumā tiek izteikta doma, ka pēc stāsta nu tikai būs milzīgas pārdomas par reliģiju un dieviem – no sērijas, stāsts nav par reliģiju, bet tas ir tik spēcīgs, ka būs vien jāsāk, kam ticēt. Šis galīgi netiek piepildīts un attaisnots, prātā nav palicis nekas tāds, kas kaut mazliet iekustinātu domāšanu. Nebija pēcgaršas. Nav pārāk daudz filmu, kas pēc skatīšanās atstāj iespaidu uz nākamo pusstundu, stundu vai pat dienu. Šīs filmas lielākais iespaids ir tas, ka es saņēmos un par to uzrakstīju.

Ja tā jāsavelk kopā, tad filma nav slikta – Life of Pi ir labs, izklaidējošs skatāmais, kuru noteikti varu ieteikt noskatīties, bet žēl, ka tas bija viss.