Piedāvājam fotopiezīmes no mūsu Čipatas brauciena. Pirmajā daļā parādījām video, tagad kārta bildēm.
Pa ceļam uz Čipatu autobuss apstājās pusdienu pauzē un mums bija iespēja izlocīt kājas. Aizgājām līdz tiltam palūkot, kas labs notiek upē.
“Lūdzu sekojiet telefonu vadiem 17 kilometrus.” Šāds paziņojums sagaida Andoung Tuek, nelielā ciematā, kas atrodas ceļa malā. Īstenībā uz Čipatas ciematu var nokļūt divējādi – vai nu sekojot telefona vadiem ar moci vai arī ar laivu pa upi. Turpceļā mēs izvēlējāmies braucienu ar laivu, bet atpakaļ ceļā braucām tos 17km ar mocīšiem. Abi varianti ir gana skaisti, tāpēc Čipatas apmeklētājiem iesaku izmēģināt abus transporta veidus.
Upe, diezgan paliela un salīdzinoši mierīga.
Kuģojām ar šādu motorlaivu. Lai arī upe bija mierīga, laiva galīgi nelikās stabila. Droši vien, ka sliktākos laikapstākļos laivotāju skaits strauji samazinās.
Man patika spoguļupes brīži.
Man [Zanei] savukārt patika gar malām esošās palmas. Abi ar Miku nospriedām, ka gluži tādas pašas ir augušas milzīgajos puķupodos mūsu skolās.
Laivas brauciens ir garš. Un lai arī sākumā viss ir ļoti interesanti, drīz tu saproti, ka nekas labāks kā sēdēt mierīgi un bildēt krastu nav darāms. Te – redzams, ka kādā brīdī upes malās sāk parādīties arī mājas.
Smuks tiltiņš – tie šeit mēdz gadīties ik pa brīdim. Tas ir ļoti stabils un izgatavošanas izmaksas ir salīdzinoši zemas.
Šajā dabas aizsardzības reindžeru stacijā strādā Kaspars no Latvijas.
Pēc mazliet laivošanas beidzot nonācām Čipatas ciematā. Tur nakšņošanai iespējams tieši divas opcijas – vai nu palikšana pie vietējām kmeru ģimenēm vai arī “eko” atpūtas nams. Pie tam, lai nebūtu tā, ka visi paliek pie tām ģimenēm, kuru mājas ir tuvāk piestātnei – visiem tūristiem ir vispirms jāiet uz informācijas centru, kurā tad pasaka, ka “tu un tu dzīvosi ģimenē ar mājas numuru 11”. Tādā veidā visām ģimenēm ir vienādi ienākumi.
Mēs nolēmām palikt eko viesnīciņā, kad to pateicām info centrā mums lepni teica, ka pēc brīža mums atbraukšot pakaļ. Te nu droši vien būtu jāprasa Mikam raksturot to moci, ar kuru atpūtas nama pārvaldnieks mums atbrauca pakaļ :) :) :) Man, visai droši šķiet, ka tam mocim vairāk detaļas trūka, nekā bija virsū. Tas, ka mēs abi ar Miku un vēl viesnīcas pārvaldnieks un, protams, mūsu somas satilpsim uz viena moča vispār netika apspriests – tas taču ir tikai pašsaprotami, vai ne?
Vēlāk pārvaldieks pats sūdzējās, ka mocis esot sliktā stāvoklī, bet kamēr ejot uz priekšu tikmēr viesnīciņas īpašnieks jaunu nepērkot.
Romantiskie moskītu tīkli.
Pēc vakariņām devāmies uz mūsu namiņu un nopriecājāmies, ka ir ventilators. Šādos ciematiņos uz eko vietās kondicinoieris nav tik pat kā nekad, tāpēc ventilators ir zelta vērtē. Tikai nākamajā dienā uzzinājām, ka visā ciematā elektrība ir no pieciem vakarā līdz 11 naktī un tad atkal no 5 rītā līdz 9. Tādēļ ap to laiku, kad taisijāmies migt ciet – gaisma un ventilators pazuda līdz pat rītam.
Kā jau stāstījām video, kad ieradāmies info centrā pirmajā dienā, mūs pārliecināja, ka noteikti gribam iet pārgājienā. Te nu ir viena bilde ar taku, pa kuru gājām. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc nevarējām pa to pašu taku braukt ar mocīti?
Lūk arī mūsu grupa. Aizkadrā Zane, kadrā Miks, francūžu pāris un divi khmeri, kas rādīja ceļu un galā arī gatavoja ēdienu.
Esam klāt. Piekusum pamatīgs, karstums arī. Spēka nav. Mēs nemaz nenojaušam, ka pēc atpakaļ ceļa būsim vēl piekusušāki.
Mūsu guļvieta. Biju jau mazliet savīlies. Gribējās “īstāk.” Būtu pieticis ar diviem kokiem un zvaigznēm virs galvas.
Čipatas tūrisma attīstības plāna ietvaros te uzcelta būdiņa burtiski džungļu vidū – viss kas vajadzīgs ir divi baļķi, pie kuriem piesiet guļamtīklu. Miks varbūt vīlās, bet man gan likās dikti jauka padarīšana!
Tikām arī pie virtuves – tur gan mēs daudz neko nedarījām, līdznācēji kmeri mums pagatavoja visas ēdienreizes, deva tēju un vispār visādi par mums rūpējās.
Mūsu gids un pavārs. Ļoti laipns un atsaucīgs. Žēl ka nerunāja ne vārda angliski, bet vismaz varējām iemēģināt savus pieticīgos khmeru valodas krājumus.
Kas var būt labāks par tējām un kafijām no upes ūdens?
Esam jau iekārtojušies.
Devāmies peldēt uz tuvējo ūdenskritumu. Atradām dabīgo burbuļvannu.
Šāds skats no guļamtīkla mūs sagaidīja no rīta.
Brīdinājums par mīnām, kas citās Kambodžas provincēs ir ļoti nopietna problēma, bet šeit, kā dzirdējām zīmes ir saliktas pilnīgi drošā zemes pleķī, lai projekta ietvaros, tiktu pie “labas” naudiņas.
Dodamies mājup. Lai arī šis nav pirmais šāda veida tilts, kuru satiekam Kambodžā, šis konkrētais bija īpaši šūpulīgs un pat pie parasta iešanas soļa tas sāka stipri un nekontrolējami šūpoties.
Skaisti skati pa ceļam uz autobusu.
Gar malām cukurniedru audzes. Šeit varbūt nevar redzēt mērogu, taču mani pārsteidza, cik augsti ir cukurniedru lauki. Braucot cauri likās, ka esam samazināti.
Zane un viņas šoferis.
Mūsu autobusu pieturā stāvēja arī viens militārists, kas gaidīja savu transportu. Koh Kongā laikam notika kāda parāde, jo šādas smagās mašīnas brauca garām viena pēc otras. Armijnieki kā jau kārtīgi khmeri, bija ļoti smaidīgi un, braucot mums garām, māja ar rokām.
Pēc Čipatas apmeklējuma mēs devāmies uz Sianukvilli ciemos pie Jāņa un Gintas. Kopā ar mums šajā autobusā devās arī šis gailis, kur pamanījās gan izdziedāties, gan izstaigāties pa autobusu, gan arī ieturēt maltīti. Sirmais saimnieks viņu kārtīgi aprūpēja, deva padzerties arī ūdeni un pārējā laikā cītīgi turēja klēpī, kā tādu dārgumu.