Tā kā Latvijā visi nepacietīgi gaida pavasari un mazliet vairāk saulītes, tad mēģināšu jums mazliet pastāstīt par laikapstākļiem te pie mums Kambodžā.

Atšķirībā no Latvijas, šeit ir tikai divi gada laiki, vai kā tās tiek sauktas te – sezonas. Lietus sezona un sausā sezona. Oficiāli laikam skaitās, ka lietus sezona ir no jūnija līdz novembrim, bet sausā sezona ir no decembra līdz maijam. Sezonu atšķirības ir milzīgas, bet to robežas īstenībā ir mazliet izplūdušas. Gluži kā Latvijā aprīlī nevajadzētu būt sniegam, tā te Kambodžā aprīlī nevajadzētu būt lietum, bet pēdējās divas dienas tas ir lijis (un tas prieks šajā valstī par lietainām dienām ir milzīgs).

Kopumā vidējā gaisa temperatūra daudz nemainās, atšķirība ir sausumā un slapjumā. Tas ir gluži kā ar iešanu pirtī vienam labāk patīk un vieglāk panesamas šķiet slapjās pirtis, bet citam atkal – sausās saunas. Visvēsākais pie mums ir decembrī. Tad temperatūra nokrītas līdz vidēji 27 grādiem dienā un naktī ir ap 23. Valsts vēsuma rekords naktī šķiet, ka ir 15, bet tas esot bijis sen un mani skolnieki neko tik aukstu neatceroties.

Bet īstenais šī raksta iemesls ir pēdējās divas, trīs nedēļas… Un karstums… mēģināšu jums izstāstīt kāds tad tieši tas karstums ir… Pirmkārt, ja skatās termometra stabiņā, tad dienas laikā tas vidēji rāda 38, bet pilsētā uzkāpj līdz pat 44 grādiem. Naktī gaisa temperatūra nokrītās līdz apmēram 32 grādiem. Ko tad tas īsti nozīmē ja trīs nedēļas pēc kārtas gaisa temperatūra nav zem 30? Vai tas ir tā kā būt pirtī trīs nedēļas pēc kārtas?

Ir tā – tad kad no rīta izej uz balkona, lai paņemtu iepriekšējā vakarā izžauto veļu (kas parasti ir sausa apmēram stundas laikā) tad ienākot atpkaļ dzīvoklī esi jau nosvīdis. Īstenībā ir vēl pat trakāk. Pa nakti kondicinieris darbojas tikai guļamistabā un durvis ir ciet. Āra karstums pa nakti ir tā uzsildījis pārējās telpas un vannasistabu, ka izejot no guļamistabas rīta agrumā pirmā doma ir – griesties atpakaļ un ārā neiet. Par staigāšanu kā tādu šajos laika apstākļos negribas pat domāt. Parasti braucam vai nu ar savu mocīti vai ņemam tuk-tuku. Neatkarīgi no tā, kurā transportā esam, visu laiku ir sajūta, ka kādas ir paņēmis fēnu un ar viskarstāko režīmu pūš tieši sejā…

Tas ir tāds karstums un tāda saule, ka mēs sākam saprast, kāpēc vietējie velk mugurā jakas un cimdus tad, kad ir karsts. Saule ir tik spēcīga un intensīva, ka pat 10-20 minūšu brauciena laikā neapsegtās roku un kāju daļas iegūst (maigi sakot) iedegumu.

Vēl viena interesanta lieta ir “aukstais ūdens”  – tādu principā dušā dabūt ir grūti. Āra karstums ir tā uzsildījis ūdeni, ka pat agriežot tikai auksto krānu tek visai silts ūdens. Tāds, ka paraduma pēc mazgājoties ik pa laikam roka pati stiepjas, lai pagrieztu vēsāk. Bet tas  diemžēl nav iespējams. Karstums ir tik liels, ka kondicionieri ar grūtībām var atdzesēt lielākas telpas. Piemēram kafejnīcas, kurās parasti ir auksti, šobrīdi ir tikai izturami.

Ko darām mēs? Cenšamies palikt istabā un pastaigāties ārā neiet. Cenšamies iet tikai uz tādām vietām, kur ir kondicionieri, bet pārējā laikā smaidam un mēģinam neilgoties pēc sniega un ziemas pārāk stipri.

Tāpēc lietus, kas ir nolijis pēdējās divās dienās ir kā brīnums. Un gaiss pēc lietus ir tik daudz svaigāks un patīkamāks, un visa pasaule liekas tīrāka un zaļāka.

Tante tirgo saulē kaltētus gliemezīšus.

Mobilais dzērienu veikals, kas principā ir mocīts ar palielu blakusvāģi.

Braukšana uz jumta šeit ir pavisam ierasta lieta. Tik ierasta, ka var sākt šaubīties, kapēc tas Latvijā vispār ir aizliegts?

Ar mocīti var vest visu, ieskaitot gāzes balonu, ledusskapi vai kā šajā gadījumā – stiklu.

Riteņu piegādes mašīna ar strādniekiem uz jumta.