Cilvēki šeit Kambodžā dara visneiedomājamākās lietas, lai apliecinātu savu statusu. Šķiet, ka viņi grib parādīt draugiem, radiem, kaimiņiem un vispār jebkuram, kuram gribētos skatīties, ka viņi ir ietekmīgi, bagāti un pieder pie augstākās Khmeru klases. Piemēri ir visapkārt, sākot ar milzīgajām mašīnām, kurām uz sāniem uzlīmēti uzraksti “Lexus”, lai visi zinātu, ar kādu mašīnu pats brauc, vai arī ar iešanu uz speļu zālēm, lai citi redzētu, ka pats var atļauties tur būt un tā atpūsties. Bet, šķiet, visspilgtākais piemērs ģimenes pārticībai ir ceremonijas, kas tie rīkotas par godu kāzām un bērēm.

Arī mēs tikām uzaicināti uz manas kolēģes Rijas (Rya) kāzām, kurās par tradīcijām un ceremonijām uzzinājām no pašu pieredzes.

Pirmkārt jau kāzu diena tiek sadalīta divās daļās. Rīta daļa, kuru parasti apmeklē tuvākie draugi un ģimenes locekļi tradicināli notiek līgavas mājās. Pareizāk gan droši vien būtu teikt – pie līgavas mājas, jo mājas ārpusē tiek uzceltas milzīgas teltis, viss tiek izdekorēts ar puķēm, tiek atvesti galdi un krēsli, kur tad arī lielākā pasākuma daļa notiek. Bet pēcpusdienas daļa parasti notiek kādā no īrētajiem kāzu “angāriem”. Nu grūti tos savādāk nosaukt, ir atsevišķa vieta pilsētā, kur nav nekā cita kā milzīgas aktu zālei līdzīgas telpas, viena blakus otrai – visas paredzētas kāzenieku tusiņiem. Vakara pasākums tiešām sastāv galvenokārt no vakariņām, karokes un dejām (dejas ir lēna iešana pa riņķi viegli kustinot rokas – ārā taču ir karsts, un nevienu ātro deju mēs te vēl neesam redzējuši).

Rīta pasākums sākās ne ātrāk un ne vēlāk kā septiņos no rīta. Izrādās, ka līgava tiek pucēta jau kopš trijiem rītā. Apmēram pusstundu pirms ceremonijas dodamies ceļā ar mūsu draugu tuk-tuku, kurš nerunā ne vārda angliski. Iepriekšējā dienā, kad rādīju viņam karti, kur viss rakstīts kmeriski un teicu, ka jābrauc būs uz kāzām, viņš piekrītoši māja ar galvu un teica, ka zinot kur jādodas. Tā kā karte ir kmeriski un tajā atainotas tikai mājai tuvākās ielas, kuras mums nav zināmas, tad mēs paši nezinām, uz kurieni jādodas. Kad esam braukuši jau 30 minūtes un ar Miku spriežam, ka tik pat labi viņš mūs ved kaut kur pilnīgi nepareizi un ka var gadīties, ka kāzas nokavējam, pēkšņi pamanām zīmīgas ēkas, kuras kolēģe iepriekš bija mēģinājusi aprakstīt. Esam tuvu. Ir svētdienas rīts, lēnām braucam cauri kvartāla ieliņām – apmēram katrā trešajā ielā notiek kāzas. Mūsu kmeru valodas skolotājs skaidroja, ka šī esot ļoti laba sezona kāzām. Sākam smieties, ka būtu interesanti netīšam aiziet uz nepareizajām :).

Rīta ceremonija sākas ar cilvēku sastāšanos garā rindā, kur katrs nes augļus vai konfektes, kas izvietoti uz tāda kā statīviņa. Bijām jau redzējuši, ka tā dara, bet pārsteigums bija tas, ka augļi un konfektes nav vis, kā mums likās, dāvanas, tie ir paša jaunā pāra sarūpētie ziedojumi. Izrādās arī, ka kopumā jābūt noteiktam skaitam dažādu augļu, jo tikai tad kopdzīve būs veiksmīga. Pēc izkāpšanas no tuktuka esam jau dabūjuši rokās traukus ar konfektēm un nostādīti rindā. Es ik pa brīdim skatos apkārt un mēģinu pamanīt kādu pazīstamu cilvēku – vietājo vai ārzemnieku, kādu kolēģi. Pagaidām neviena neredz. Visi viesi sastājas kolonnā, operātors vēl izrīko, kā stāvēt un kā iet, lai filmā labi izskatītos un dodamies apmēram kvartālu garajā gājienā uz mājas priekšā uzslieto svētku telti. Pie ieejas teltī, kas rotāta ar ziediem un palmu zariem mums iedod mazas sarkanas aploksnītes, kurās katrā iekšā ir mazliet naudiņas (apmēram 6 santīmi papīra naudā, kas pat pēc kmeru rēķiniem ir nekas). Naudiņa tiešām ir mums un nevis kādai no nākamajām cermonijām – tas vajadzīgs labai veiksmei, kā lielākā daļa lietu šajā dienā. Izejot cauri teltij nonākam mājas pagalmā un tad iekšā mājā, kur vienas istabas siena izdekorēta ar jaunlaulāto bildēm un puķēm. Noliekam augļus garas augļu rindas galā un dodamies atpakaļ uz pagalmu. Līgavu vēl neesam redzējuši, šaubas vai esam pareizajās kāzās paliek ar vien lielākas. Bet jau pēc brīža mūsu bažas ir izkliedētas – pamanām kolēģi Tīdu (Thida). Viņa kā izrādās arī nepazīst lielāko daļu apkārtējos un turpmākā pasākuma gaitā kļūst par mūsu tulku un palīgu.

Pēc augļu nolikšanas, pie galdiem (tiem kas pagalma teltīs) tiek pasniegtas brokastis. Divas milzīgas bļodas ar zupu. Nu tik lielas, ka mums mājās nav nevienas tik lielas pārtikā lietojam bļodas. Un tādas divas tiek noliktas uz katra no apmēram 10 galdiem un pie katra galda sēž apmēram desmit cilvēku. Līgavu vēl neesam redzējuši, bet gribi vai ne 7:20 no rīta jāķeras klāt karstajai zupai. Tajā atrodams it viss – cūkgaļa, garneles, makaroni un vēl kādas nezināmas sastāvdaļas, bet kā jau lielākā daļa kmeru ēdienu tā ir tik garšīga, ka pēc mūsu mazajām izmēģināšanas (pieklājības) porcijām smeļam kārtīgas papildporcijas. Kad esam kārtīgi paēduši zupu un saldajā dabūjuši augļus, Tīda saka ka parādīšot mums māju un līgavu. Ielavamies māja pa sētas puses durvīm, neko daudz no pašas mājas jau īsti neredzējām izņemot to, ka tā ir lielāka nekā likās sākumā, divstāvīga un no kārtīgiem ķieģeļiem (daudzas mājas te ir no koka, bambusa vai tādām metāla plāksnēm). Bet jau pēc brīža satiekam līgavu. Ja līdzi nebūtu Tīda iespējams, ka nemaz nepazītu. Kā Miks teica, viņai seja bija uzzīmēta. Tik daudz kosmētikas vienuviet ir gandrīz grūti iedomāties. Frizūra gandrīz gatava, mugurā skaista tērpa blūze, bet kājās… kājās treniņbikses :) kad pēc brīža skatamies apkārt un prasam, kur ir jaunais vīrs, izrādās, ka viņš sēž turpat netālus – t-kreklā un šortos.

Ir grūti izstāstīt, cik jocīgi tas liekas! Visi viesi jau stundu, kā ieradušies un tur pat blakus – 1,5 metra attālumā ir telpa, kurā nolikām atnestos augļus, tur ceremonijas meistars runā mikrafonā un vecāka gadagājuma kundzes sēž aplī un izsaka novēlējumus. Nu kā viņš var sēdēt turpat netālu neapģērbies un izskatīties garlaikots?

To saprast ir grūti, ne visos brīžos jaunais pāris ir klāt. Viņiem tur nemaz nav jābūt.  Un nu un tad, ka viņi ir tur pat netālu, vēljoprojām ģērbšanās procesā? Vai tad tas kādu traucē? Kad esam atpakaļ pagalmā, pēc brīža līgava iznāk ārā ar pabeigtu frizūru, bet vēljoprojām teniņbiksēs, sākam lēnām saprast, ka viņiem galvenais ir tas, kas iekļūst bildēs un filmā. Ja jau to neredzēs, tad jau ne t-krekli, ne treniņbikses, ne suņi laukuma vidū, ne viss pārējais nav svarīgi.

Kamēr runājamies ar Riju brokastu galdi ir novākti un viena no teltī, pārvērsta par ceremoniju zāli. Tur vidū nolikts galds ar augļiem, svecēm, dažādiem traukiem, aiz tā divi krēsli, kur sēdēs jaunais pāris, tiem aizmuguras vietas līgavas māsām un līgavaiņa brāļiem, bet galdiem tieši pretī 4 krēsli vecākiem. Gar malām un vecākiem aizmuguras salikti krēsli pārējiem viesiem.

Teltī parādās mūziķis, dziedātāja (ar ļoti skaļu balsi), pārvietojamie kondicionieri (kas īsti nelīdz jo tik un tā ir dikti karsts), kā arī milzu tumbas (lai dziedātāju dzirdētu visa tuvākā apkārtne). Kad pasākums lēnām sākas atkal jau pārliecinamies, ka brīži, kas neiekļūst filmā un bildēs nav pārāk svarīgi. Tā piemēram, pasākuma vadītājs sāk ar paziņojumu, ka kādam esot jāatnes spilvens jaunajam vīram. Izrādās, ka līgavas izraudzītā frizūra viņu padara garāku par vīru, bet tas neesot labi. Visi klātsošie ieskaitot ceremonijas vadītāju kārtīgi izsmejās un tad jau pēc brīža kāds ierodas ar spilvenu, uz kura vīrs tad arī visu ceremoniju sēž. Bildēs jau to neredz.

Tiek uzaicināta dziedātāju meitene, kas taisa tādu kā šovu. Stāsta jokus un mēģina iesaistīt publiku. Saprotam tikai dažus vārdus, bet ir skaidrs, ka viņa izjoko vīra radus, vecākus, pašu jauno pāri un citus apkārtējos. Viesi no sākuma rāda nopietnas sejas, bet jau pēc brīža nevar valdīt smieklus un asaras. Pasākums izskatās izdevies. Kad joku daļa ir garām, ierodas tradicionālās dejotājas, kas ir labas veiksmes un veselības simbolus, viņas arī apkaisa visus apkārtējos (izskatot mūs) ar lotusa ziediem. Tad ceremonijas vadītājs, paliek nopietns, un sākas nākamais rituāls. Pēc dažādu runu teikšanas parādās trauks ar zelta krāsā nokrāsotiem priekšmetiem – šķēres, spogulis un smaržiņas pudelīte. Ceremonijas ietvaros, vispirms vecāki, pēctam arī visi pārējie, ieskaitot mūs, iet pie jaunā pāra un no aimugures izliekas griežam matus, ķemmējam tos un uzsmidzinām smaržiņu. Ja griešana un ķemmēšana ir “pa jokam”, tad ātri vien saprotam, ka smaržiņa ir paīstam, jo visa telts piepildās ar īpatnēju ne pārāk tīkamu odekolona smaržu. Kad arī tas ir galā, ir pienācis laiks fotogrāfēties ar jauno pāri. Tiekam ievesti atpakaļ istabā, kur pirmīt stāvēja visi augļi un tiekam bildēties uzreiz pēc vecākiem, kā nekā esam vienīgie “baltie” šajā pasākumā un tas te ir svarīgi.

Tīda skaidro, ka pēc tam būšot vēl daži rituāli, kuros būšot tikai runāšana un pēc tam pusdienas. Viņa saka, ka interesantā daļa esot garām, ārā esot par karstu, lai paliktu un viņa došoties prom. Apdomājam savas iespējamās rīcības variantus un nolemjam doties atpakaļ uz mājām. Tur Ginta un Jānis (tie kas no Sianukvilles) mūs gaida uz Lieldienu brokastīm. Mūsu kreatīvo piegājienu olu krāsošanai neviens negribētu palaist garām.

Vēl varu tikai piemetināt, ka uz rīta pasākumu bija ieradušies ap 30-40 cilvēku, bet vakara daļā viesu bija ap 600. Rīta puses tradicionālā daļa notiek tikai tuvāko draugu lokā (jutāmies ļoti pagodināti), bet vakarpusē ielūgts tiek ikviens rads un draugs. No skolas uz vakara pasākumu kopumā devās ap 40 cilvēku. Vakara puses pasākums ir arī tas,  uz kuru jānes dāvana,  kas šeit tradicionāli ir nauda. Dāvanas lielums atšķiroties no tā, cik cilvēku labi pazīsti un cik tuvi esat. Tas varot būt no 15 dollāriem līdz pat vairākiem tūkstošiem.

Dienas notikumi bija ļoti interesanti un tagad šķiet, ka Khmeru tradīcijas un svētkus pārzinām mazliet labāk nekā pirms tam.