Šodien es gribu pastāstīt par to, kā, kādā nelielā Kambodžas, ciemā es palīdzēju nest māju.

(Pa ceļam.)

Diena sākās mierīgi. Agrs rīts, velobrauciens, daudz, daudz dubļu. Braucienā devos kopā ar Zanes kolēģes vīru. Bijām izmocījušies cauri dubļu jūrām, ar vidējo ātrumu 3km stundā līdz mēs nonācām līdz labākas kvalitātes ceļiem.

Kādā vietā, kur agrāk bija ceļš, tagad stāvēja māja.

Pie un zem mājas bija sapulcējies gandrīz viss ciems. Kad viņi mūs pamanīja sākās tas, ko laikam dēvē par ļembastu. Visi sāka klaigāt, smieties un māt ar rokām – viņi gribēja, lai mēs nākam palīgā nest māju. Kaut ko tādu es nebiju redzējis nekad mūžā, nebiju iedomājies, ka, kas tāds ir iespējams un vispār man bija grūti noticēt tam, kas tieši tur notika.

Nometām malā riteņus un devāmies palīgā. Zem mājas bija salikts diezgan kārtīgs bambusu režģis. Katram pienācās sava vieta. Mūs norīkoja pie mājas stūra. Ieņēmām vietas un ietupāmies ceļos. Es gan sapratu, ka māja līdz manam augstajam plecam nenonāks, tāpēc saķēru bambusu, kā biju redzējis trakajos spēkavīru šovos.

Neatceros, kas tieši tika korī kliegts, bet 3… 2… 1… un mēs sākām nest māju.

Mēs gājām diezgan straujā tempā. Nogājām kādus 50 metrus, vismaz tā man likās. Protams, trāpījās arī dubļi. Mājas skārda jumts izdvesa gaužas skaņas, kad tas triecās cauri kokiem.

Pēc brīža māja bija uz zemes un visi varēja uzgavilēt. Bet skaidrs, ka ēka vēl nebija sasniegusi savu jauno mājvietu. Daži vīri devās ēnā uzpīpēt cigaretes. Viena no ciema sievietēm paķēra Deiva riteni un sāka braukt, kamēr pārējās smējās un skaļi komentēja, ka šī jau noteikti nekur tālu netikšot. Vietējie bija manāmā sajūsmā par baltajiem, kas iesaistījušies nešanas procesā. Bet mums bija vēl garš ceļš priekšā. Atvadījāmies un devāmies tālāk.