Ja strādā skolā un vasaras brīvlaiks ir tas laiks, kad dodas mājup, kā tas ir mums, tad gribi-negribi arī gadi mainās sākoties jaunam skolas gadam. Tā nu man gribēto teikt, ka šīs bildes in mūsu brauciena uz Kapotu pagājušo gad. Jau pirms laba laika nopublicējām video, bet beidzot tapuši arī nelieli aprakstiņi pie bildēm.

Kampota ir lielāka pilsēta nekā sākumā varētu likties – tā vien liekas, ka tā varētu būt apmēram Dobeles lielumā. Kā jau ierasts, ierodoties jaunā pilsētiņā, Kambodžā, steidzīgi īrējam mocīti, lai varētu braukt apskatīt visu, kas te tuvumā ir skatāms. Nolemjam, ka gribas izbraukt pa katru ievērības cienīgu un mazāku ieliņu šajā pilsētā. Tā arī darām. Pilsētai cauri tek diezgan paliela upa. Pirmo braucienu taisam virzienā jūras virzienā gar upi.

Visā pilsētā redzamas daudz franču laika ēkas, izskatās ka pilsēta bijus iecienīta atpūtas vieta, gluži kā Kepa (kuru esam apciemojuši jau neskaitāmas reizes).

Otro pilsētas izpētes braucienu veltam otram upes krastam jūras virzienā. Te redzami sāls lauki un rīsu lauki – kā nekā tuvāk jūrai.

Paceļam sastopam dikti daudz smaidīgu un priecīgu vietējo. Ir skaidrs, ka ne pārāk bieži šajā vietā parādās baltie. Satiekam arī mazus bērnus, kas saplgā balstiņā bļauj “Hello”, un arī ievērojamu skaitu ar ūdens bifeļiem jeb muļļiem (tā mēs viņus esam nosaukuši). Man par brīnumu tie nav piesieti un izskatās, ka staigā, kur pašiem patīk. Vienā brīdī tie bija nolēmuši šķērsot ceļu, mēs pacietīgi gaidījām, kamēr viss bars pāries pāri. Kā redzams augšējā bildē – daži nesteidzās un nav vēl izlēmuši vai grib brist cauri grāvim.

Mūsu viesnīca. Skats no numuriņa. Tālumā redzams Bokor kalns.

Nākamajā dienā nolēmām doties vēl vienā braucienā -atkal gar upi, bet kalnu nevis jūras virzienā. Šajā reizē ar mērķi apmeklēt tur pat netālu esošo zoo dārzu. Pirms uz turieni bijām aizbraukuši, dikti šaubījāmies vai vispār gribam to darīt. Bija dzirdēti stāsti par izkāmējušiem zvēriņiem un cietsirdīgu izturēšanos. Mums par laimi neko tādu nepiedzīvojām. Jā, krātiņi varbūt neatbilda Eiropas standartiem izmēru ziņā, bet dzīvnieciņi izskatījās paēduši un ar dzīvi apmierināti. Jāpiebilst, ka agrāk šajā zoodārzā bija daudz sliktāki apstākļi, bet kopš to pārziņā paņēma nevalstiskās organizācijas situācija esot krietni uzlabojusies.

Varēja redzēt, ka zoodārzs kādreiz bijis daudz lielāks un iespaidīgāks. Teritorijas ziņā tas bija tik liels, ka vietējie tā vietā, lai ietu ar kājām, no viena zvēra pie nākamā brauca ar mocīti. Vienā vietā ieraudzījām arī vecu, sarūsējušu atrakciju parku.

Ziloņu un kamieļu “krātiņi” bija vislielākie. Ziloņi bija arī diezgan draudzīgi, kad mūs pamanīja, aši sāka nākt mūsu virzienā. Kā izrādījās pie netālu essošās pārdevējas var nopirkt cukurniedru kātu – to pašu no kā taisa cukurniedru sulu, ko Miks kādu laiku atpakaļ bija dikti iecienījis. Tā nu mēs arī izdarījām un pacienājām ziloņus ar dabīgu kārumu.

Iedevām zilonim našķi – cukurniedres.

Šķiet, ka laba zoodārza pazīme ir arī tā, ka dzīvnieki nolemj radīt pēcnācējus. Tā nu redzējām vairākus mazuļus – gan lauvu mammu ar maziem lauvēniem, gan stirniņu mazuļus.

Tīģera ieslodzījuma restes… tas ir vesels stāsts – principā tās restes bija tik lielas, ka pat tīģeris varētu izbāzt savu ķepu, kur nu vēl cilvēks roku. Ja būtu gribējuši, būtu varējuši tam pieskarties – nekādu aizsargžogu, grāvju vai kā tamlīdzīga. Vienā brīdī likās, ka tīģeris skatās mums acīs. Bet tad izrādījās, ka mums aizmuguras savvaļā staigā bariņš vistu – par laimi tās viņam interesēja vairāk nekā mēs :)

Vietējie izklaidējas krācēs, kas vairs nav krāces. Tālāk uz upes ir uzcelts HES, tāpēc no krācēm nekas vairs nav palicis. Šad un tad slūžas tiek palaistas vaļā, bet lejā nākot sastāvējies ūdens.

Mūsu viesnīcas kaimiņš. Miks izmēģināja bildēt ar garo, garo manuālo objektīvu, gandrīz sanāca asumā.

Vienā no pēdējām dienām nolēmām dodies vēl vienā izpētes braucienā, sākām braucot prom no upes, bet beigās pie tās atgriezāmies. Jo tālāk braucām, jo skaistākus skatus redzējām. Kambodža ir viena apbrīnojama vieta – katram te vajadzētu atbraukt un redzēt to pašam.

Dikti iepatikās šis skats.

Kad ieraudzījām šo tiltiņu galvā pazibēja doma, ka varbūt varēsim braukt atpakaļ pa otru upes pusi – tur arī būtu jābūt labākai šosejai. Kā redzams, sāka jau palikt tumšs un negribējās visu atpakaļceļu braukt pa to mazo, šauro, bedraino celiņu. Tā nu nolēmām doties pāri tiltiņam un mēģināt nokļūt uz otrā upes pusē esošās šosejas.

Izrādījās, ka upe met līkumu, pēc līkuma un, ka tas iepriekš redzētais tiltiņš nav pāri upei,  bet tikai pāri nelielai pietekai. Šajā brīdī, atkal, jau bijām pie upes, bet priekšā mums bija diezgan akmeņais kalns. Izdomājām, ka kalna otrā pusē būtu jābūt pie zoodārza redzētajam dambim, bet tam jau nu gan noteikti varēsim tikt pāri, tā nu – braucām tik augšā. Braucot kalnā augšā, redzējām iespadīgu skatu, govis, kas tika dzītas mājās no ganībām un viņām aiz muguras veca, salīkusi tantiņa, kas nesa bambusa zarus. Bilde, protams, pilnīgi izplūdusi (pamēģiniet paši nobildēt smuku kadru, kamēr tumšā vakarā braucat pa akmeņainu kalnu un izdariet to tā, lai tante jūs nepamana!), bet atmiņas un iepaidi jau paliek, tāpēc arī šo bildi te iekļāvām.

Kad tikām kalna otrā pusē, izrādījās, ka dambis tiek apsargāts arī šajā upes pusē un, nē, tur neesot iespējams tikt pāri. Tā nu, nācās vien griezt moci atpakaļ un doties uz viesnīcu pa to pašu ceļu, pa ko atbraucām. Lieki piebilst, ka ārā nebija palicis gaišāks, ka bedres tik pat kā nebija redzamas un ka visa veida kukaiņi lidoja sejā un mutē ik reiz, kad mēģinājām kaut ko pateikt.

Netālu no Kampotas, tiekot celta sala – tas bija viss, ko zinājām, kad devāmies pēdējās dienas braucienā. Gribējām tai piebraukt, cik iespējams tuvu un apskatīt, kā rit celtniecības darbi. Vispirms gan nogriezāmies nepareizā vietā, bet namiņš jūras vidū aicināt, aicināja līdz tam aiziet, lai nobildētos.

Tā kā zeme ir diezgan mālaina un vispirms ir jāpaiet pa ūdeni, pirms tiek augšā uz “taciņas”, tad tā iešana pa apaļajiem kokiem bija diezgan bailīga. Bet, ko gan nedarīs bildes dēļ?

Mūsu izīrētais Honda Dream.

Devāmies tālāk, meklēt salas celtniecības darbus, un arī atradām. Laikam, mums arī nedaudz paveicās – ceļa galā bija divi sargu posteņi, bet tā kā bija Khmeru Jaunais gads (aprīlī), tad viss bija kluss un mierīgs, devāmies vien “iekšā”.

Gājēju pārēja.

Žēl, ka nevar saprast mērogu, bet šis braucamais ir traki milzīgs.

Salas būvniecība notiek visai intersantā veidā, tiek uzbūvēts garš ceļš iekšā jurā, un tad no tā tiek būvēti tādi kā atzarojumi – ceļi pa labi un pa kreisi. Ja pareizi saprotu, tad pa vienam vien tās starpas starp atzarojumu ceļiem tiks aizbērtas ar smiltīm un – Tadā! Sala gatava! Pēc tam internetā izpētījām, paredzētā sala ir 80 hektāru liela un uz tās būšot viss sākot no skolas, dzīvojamām mājām, slimnīcas, viesnīcām līdz pat golfa laukumam. Tā būšot “eko” sala. Skumji.

Braukājām pa putekļainiem ceļiem, līdz atradām diezgan iespaidīgu viesnīcu ar ļoti veldzējošu baseinu. Droši gājām iekšā un devāmies uz peldi. Apkārt neviena cilvēka. Pie Zanes atnāca samulsis khmers no apkalpojošā personāla un paskaidroja, ka, ja neesam viesnīcas iemītnieki mums esot jāsamaksā mazās naudiņas, lai tiktu pie peldēšanās privilēģijas. Vēlāk atnāca arī šefpavārs un turpat pie baseina pagatavoja burgerus.

Atpakaļ ceļā uz viesnīcu. Apkārt esošās krāsas tā arī nebeidz pārsteigt!

Te neko noteikti nevar saprast, bet šie ir jāņtārpiņi, kas lidoja visriņķī un trakoti mirgoja. Pasaulē skaistākais skats, nekas tāds nebija redzēts.