Tikko bijām paēduši brokastis. Nesteidzīgi malkojām aukstu kafiju ar ledu un kondensēto pienu. Lasījām grāmatas. Nekas nevēstīja par to, ka pēc pāris stundām man būs iespēja uzkāpt salas augstākajā punktā, ieskatīties Kambodžas militārajā objektā un ar niecīga kukuļa palīdzību uzkāpt arī līdz bākas torņa virsotnei.

Viesnīcas vienīgajā kopīgi lietojamā telpa no ārpuses atgādināja lielu šķūni, bez sienām. Sienas šajā klimatā ir gluži liekas. Zem jumta pažobelēm atradās sarullēti gumijoti auduma gabali, lietus gadījumā jāatraisa tikai viens mezgls un ļoti ātri var tikt arī pie jaunām sienām. “Šķūnis” bija vienlaikus virtuve, ēdnīca, viesu uzņemšanas punkts kā arī vieta, kur visu dienu gulšņāt un vērot zvejas laivas, kas miegaini pārvietojas gar līci. Par viesu izklaidi rūpējās enerģijas pilnie saimnieka suņi, kas katrs bija savā krāsā un izmērā.

Vienu rītu, pēc brokastīm, mūsu miera ostā iejaucās portugāļu pāris, kas saimniecei tautāja pēc takas, kas ved uz salas bāku. Mēs noklausījāmies portugāļu pāra jautājumu – skaidrs, ka mums kalnā bija jābūt pirmajiem! Ātri devāmies uz mūsu namiņu pēc somas, ūdens un fotoaparāta.

Mūsu koka namiņš ar tradicionālo salmu jumtu atradās pludmales tālākajā un klusākajā stūrī. Saimnieks stāstīja, ka speciāli izvēlējies šo vietu tā, lai nebūtu neviena kaimiņa. Lietus sezonā, uz salas nebija pārāk daudz tūristu. Viesnīcā, ja tā to var nosaukt, bijām apmetušies tikai mēs un vēl viens pāris – meitene no Filipīnām un puisis no Izraēlas.

Skats uz līci no mūsu namiņa

Mūsu namiņš

Kā gadījies, kā ne, bet pastaigu mēs uzsākām trijatā, kopā ar portugāli, kura vārdu vairs neatceros. Izrādās viņš ar grūtībām bija pierunājis sievu atnākt līdz mūsu pludmales tālākajam stūrim. Viņai šādas pastaigas prieku nesagādājot, tāpēc viņam šī bija laba izdevība pievienoties mums, jo viens viņš tik viegli netiktu laists šādā džungļu pastaigā.

Ātri vien arī Zane saprata, ka pludmales iešļūcenes nav piemērotākie apavi kāpšanai kalnā, tāpēc viņa devās atpakaļ uz pludmali, bet es tālāk kāpu divatā ar portugāli.

Mans ceļabiedrs izrādījās viens traks ceļotājs, kas darba ietvaros bijis arī ļoti nedrošās Āfrikas un Tuvo austrumu valstīs, kur šobrīd norisinās militārie konflikti. Viņa hobijs ir bezceļu braukšana ar deviņdesmito gadu Disco (Land Rover Discovery), kuru viņš esot nosaucis par Indesit, jo tas esot baltā krāsā un atgādinot viņa ledusskapi. Sapratu, ka gandrīz viss brīvais laiks tiek pavadīts smilšu kāpās Marokā, kur esot labākie bezceļi kādus vien varot vēlēties.

Protams, ka izrādījās, ka viņa hobijs ir fotografēšana un viņš nesen bija iegādājies jaunu kameru un objektīvu tāpēc mums visu laiku atradās par ko parunāt. Neesmu no runīgajiem, bet kalnā kāpiena laikā par savu ceļabiedru uzzināju ļoti daudz. Brīžos, kad nepļāpājām, centāmies iet klusu, cik nu tas ir iespējams, jo kokos ik pa laikam varēja dzirdēt kņadu. Vienā reizē tās izrādījās tikai vāveres, bet otrā mēs manījām gibonus.

Kalnu taka bija diezgan plata. Tikai vietām tā bija tik šaura, kā takai pieklājas. Pāris vietās taku to bija pārkritis kāds koks. Pārējā laikā, gandrīz visā garumā tā bija salīdzinoši plata un ar nelielu, bet skaidri nojaušamu ūdens grāvi. Skaidrs, ka, lai uzbūvētu bāku, bija nepieciešams arī kāds transporta līdzeklis un šis noteikti ir bijis ceļš. Pārsteidzoši, jo mūsdienās uz salas nav nekādu transporta līdzekļu – nedz velosipēdu, nedz mopēdu.

Šeit redzama taka, tās platākajā vietā.

Termītu pūznis šoreiz sanācis pavisam ģeometrisks.

Lietus ūdens smiltīs atveidojis telpiskas šī auga lapu skulptūras.

Brīdī, kad starp zariem, beidzot pamanījām bāku bija skaidrs, ka tiešām esam uz pareizās takas.

Laiks gāja ātri un drīz vien jau bijām kalna virsotnē.

Takas galā mūs sagaidīja trīs nikni un skaļi rejoši suņi. Tie draudīgi rēja skrēja mums pretī. Bākas uzraugs nekur nebija redzams. No suņiem man nav bail, bet sajūta nebija pārāk uzmundrinoša. Pavisam drīz suņi bija tikai pāris metrus no mums. Paskatījos pa kreisi – klints siena, pa labi – aizauguši ierakumi.

Suņu riešanu beidzot bija sadzirdējis arī bākas uzraugs un skaļi tos apsauca. Suņi viņu klausīja, taču tik un tā bija manāmi uzvilkti. Var taču saprast, mēs bijām iekļuvuši viņu apsargātajā teritorijā.

Sajūtas mazliet nereālas. Mēs esam kalna galā, tālumā jau redzamas citas salas, tepat blakus ierakumi un ar brezentu nosegti pārvietojamie lielgabali un lielkalibra ložmetēji. Bākas uzraugs arī izrādās nav nekāds uzraugs, bet gan vietējais militārists. Uz veļas šņores karājās viņa formas tērps, bet mugurā militāri zaļais krekls, armijas zābaki un bikses. Ieroci gan nemanīju, gan jau tas bija atstāts viņa sardzes ēkā. Centos uzrunāt un sveicināt khmeriski, bet nekādu dižo reakciju nesaņēmām. Viņš pamāja ar roku un lika noprast, ka droši varam iet tālāk un skatīties. Izmetām nelielu loku, bet nekas jau tur nebija, visapkārt krūmi un tikai dažos brīžos var redzēt jūras plašumu. Visapkārt tāda tipiska un noplukusi postaža. Krūmos pa zemi kašājas vistas, teritorijas vidū lepni pastaigājas zosis. Bet suņi jau kaut kur paspējuši noklīst. Skaidrs, ka, lai redzētus dabas skatus ir jātiek augšā bākā.

Bākas ēka, ar uzrakstu: “NO GO UP danger!”

Atgriežamies pie bākas un rādām ar roku, ka vēlamies tikt augšā. Atbildē saņēmām žestu, kuru laikam saprot visā pasaulē un visās valodās. Divi pirksti pie lūpām – ja iedosiet cigareti, tiksiet arī bākā. Man ļoti paveicās, ka līdzi bija portugālis, kuram, kā izrādās vienmēr ir līdzi pustukša cigarešu paciņa, tieši šādiem nolūkiem. Ceļabiedrs sev paturēja vienu cigareti un pārējo atdeva sargam. Visi priecīgi. Pēc sarga reakcijas nevarētu uzminēt, ka tādu prieku var sagādāt pustukša cigarešu paciņa. Durvis uz bāku bija momentā vaļā. Jāpiebilst, ka Kambodžā cigaretes ir ļoti lētas, pat pēc vietējiem standartiem.

Īss, bet straujš kāpiens un mēs beidzot bijām pašā augstākajā salas punktā.

Kāpiens no takas sākuma, līdz bākai aizņēma kādu stundu, pusotru, bet lejā nokāpām aptuveni 45 minūtēs. Jāatzīst, ka solis mums bija ļoti raits. Portugālis izrādījās pieredzējis kāpējs, ar piemērotiem apaviem, bet man dažreiz vienkārši patīk ātri soļot. No jūras līmeņa līdz bākas augšai esot 680 metri (es gan neesmu pārāk drošs par to, ka tas bija tik augstu). Takas garums vienā virzienā varētu būt 4 kilometri.

Dienas padoms: Ja nu kādreiz nonāksiet uz šīs salas un jums apniks lasīt grāmatas, snorkelēt, peldēties un spēlēt volejbolu, tad atcerieties, ka ir arī taciņa un bāka, kur uzkāpt. Tikai noteikti ņemiet līdzi cigaretes, jo kā bez tām tiksiet bākā?