Esam bijuši Japānā jau 100 dienas. Nelielas pārdomas par to kā tad mums ir gājis un kā mums te patīk. (Miks: īstenībā jau 112 dienas, tikai nav bijis laika šo publicēt)

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka mums patīk! Viss ir jauns, interesants, skaists un garšīgs un mums tiešām patīk. Esam uztaisījuši sarakstu ar lietām, ko gribētu darīt un apskatīt un, lai gan te būsim vismaz divus gadus, tā vien liekas, ka visu būs grūti paspēt. Un tas, protams, ir neskaitot visus iespējamos ceļojumus uz blakus valstīm.

Viena no pirmajām lietām, ko darījām atbraucot uz šo valsti bija dzīvokļa meklēšana. Kā tad mums veicās? Esam atraduši dzīvokli, piereģistrējušies vietējā pašvaldībā un nu jau gandrīz esam to arī iekārtojuši. Dzīvkoļi tiek izīrēti pilnīgi tukši. Bez nekā – bez lampām, bez veļas mašīnām un bez ledusskapjiem. No sākuma tas likās nedaudz jocīgi un pagāji daži mēneši, kamēr sagādājām vismaz pašas nepieciešamākās lietas, bet tagad priecājamies – katra mēbele, plauks un bilde pie sienas ir mūsu izvēlēta un mums tas patīk. Prestatā tam, ko domājām sākumā, mums ir izdevies atrast diezgan lielu dzīvokli – četras normāla izmēra istabas, balkons un (nedaudz ieslīps) skats uz ostu. Papildus bonuss dzīvoklim, kas bija arī svarīgākais punkts uz “i”, dzīvoklis atrodas tuvu parkiem, bet par to jau jūs esat lasījuši iepriekšējos rakstos.

Kā otro lietu gribas pieminēt japāņu pārņemtību ar kārtību un likumu ievērošanu. Spilgtākais piemērs, ko redzam ikdienā – autobusu pieturās japāņi stāv rindas kārtībā. Es domāju, ka ja kāds japānis ieraudzītu kā Latvijā cilvēki stāv autobusu pieturās, viņš nesaprastu ko darīt. Varbūt ietu katram klāt un prasītu, kurš ir pēdējais… Viņi stāv rindās arī, ja līst lietus, reizēm ļoti garās rindās un tikai pirmajiem pieciem cilvēkiem ir jumtiņš virs galvas. Tas, ka ja viņi stāvētu draudzīgā barā, tad visiem būtu jumtiņš virs galvas, nav svarīgi. Ja atnāk autobuss, kuru kādam nevajag, tad tas pakāpjas pus-solīti uz atpakaļu un palaiž garām nākamos cilvēkus rindā. Autobusiem ir divas durvis, visi kāpj iekšā pa pirmajām un ārā pa otrajām (tās atrodas vidū). Iekāpjot, pie šofera vai nu samaksā naudiņu vai nopīkstina savu kartiņu. Katram cilvēkam šoferis pasaka paldies. Reizēm šī pārspīlētā kārtība, protams, ir nevietā. Arī reizēs, kad autobusi ir pārpildīti, cilvēki sprauksies uz otrajām durvīm, nevis izkāps pa pirmajām, kas ir turpat tuvumā…. Un, jāpiemin arī klusums. Autobusos ir pilnīgs klusums, neviens nesarunājas un nerunā pa telefona. Īstenībā, ik pa brīdim tiek atskaņots paziņojums, kuros lūdz nerunāt pa telefonu, jo tas varētu traucēt apkārtējiem cilvēkiem.

Japāņiem tik ļoti patīk kārtība, ka viņi visus savus tukšos iepakojumus pirms izmešanas miskastē mazgā. Bet atkritumu šķirošana, un ar to saistītās lietas ir jau cita ieraksta vērts materiāls.

Trešā lieta, ko gribas pieminēt un, kas visticamākais bija top viens lieta, par ko es iekšēji satraucos – kā mums veiksies pārvācoties uz citu valsti ar mazu bērnu? Kāda būs japāņu attieksme? Kā Māra jutīsies un ko ēdīs?

Jāsāk ar to, ka japāņi ir sajūsmā par maziem bērniem, droši vien par visiem, bet par tādiem ar lielām acīm un blondiem matiņiem, jo īpaši. Neskaitāmas tantes, autobusu šoferi, džeki uz močiem, pārdevēji un visparastākie garāmgājēji katru dienu apstājas, lai pasmaidītu, pamātu, pateiktu “kawaiii” (kas nozīmē, “cik mīļi/jauki”) un dažkārt arī pabakstītu vaigus. Cilvēki ir sajūsmā par Māru un ik pa brīdim grib ar viņu nobildēties. Vai mūs satrauc, ka Mārai būs zvaigžņu slimība un viņa bēdāsies, ka Latvijā viņa nebūs īpaša? Pagaidām, nē, pagaidām mēs smaidām un priecājamies, un mājam visiem interesentiem pretī.

Otra lieta, ko gribas pieminēt ir lielveikali. Visos lielveikalos, kur esam līdz šim bijuši ir ne tikai speciālas telpas, kur nomainīt bērniem pamperu, bet arī atsevišķas māmiņu istabas. Lielākajā daļā lielveikalu (pat samērā mazos un necilos) ir arī bezmaksas spēļu laukumiņš ar kādu rotaļu objektu – kuģi kurā var uzkāpt, slidkalniņu vai vienkārši klučiem uz paklājiņa. Un tas ir tik nodrīgi! Ik pa brīdim esam darījuši tā, ka viens no mums iepērkas, kamēr otrs ar Māru spēlējas laukumiņā. Vai arī, ja nu ārā līst lietus, tad var aiziet uz vietējo lielveikalu un ļaut bērnam paspēlēties ar citiem japāņu bērniem spēļu laukumiņā.

Ēdiens tā pa īstam bija problēma tikai pirmajā divās nedēļās, kamēr dzīvojām viesnīcā. Tā kā tad viņa vēl bija tikai nesan sākusi nopietni ēst īstu pārtiku, tad bijām pieraduši dot bio-eko-šmeko, visu veselīgu, vēlams pašu vai kaimiņu audzētu, bet te tas nebija iespējams. Sākumam, bijām paņēmuši lielu daudzumu ar “Rūdolfa mammas” biezenīšiem, bet pēc kādas trešās burciņas viņa no tiem atteicās, jo arī Latvijā tos ēda tikai retu reizi, nevis ikdienā. Pēc ievākšanās dzīvoklī, viss, protams, nostājās savās vietās, jo varējām, gan notvaicēt dārzeņus, gan izvārīt kartupueļus un pagatavot gaļu. Pagaidām (15-16 mēnešu vecumā) Māras top ēdieni ir “gaļa, gaļa, gaļa”, tvaicēti dārzeņi un “mim-mīši” jeb odziņas. Āaaa, vēl, atbraucot uz Japānu, atklājām, ka Mārai ļoti, ļoti garšo rīsi – tos ir gatava ēst daudz un bieži, un arī nūdeles. Mums tas, protams, ir ļoti izdevīgi, jo aizejot uz kādu japāņu restorānu rīsus un nūdeles var dabūt vienmēr.

Vēl no tādas prakstiskās dzīves Japānā, ļoti izbaudām iespēju kaut ko pasūtīt internetā un sagaidīt piegādi uz mājām. Šajā valstī ir Amazon un dažādas citas mājas lapas, kas piedāvā praktiski visu, sākot no krēsliem un mēbelēm un beidzot ar svaigiem ēdieniem. Piegādātāju busiņus pie mājas redzam vismaz trīs reizes dienā un tā vien liekas, ka visi kaimiņi to vien dara, kā visu laiku kaut ko pasūta internetā.

Un, protams, nevar nepieminēt drošību. Tas, cik šeit ir droši ir fantastiski – ja tu gadījumā atstāj savu maku, telefonu vai datoru autobusā (mums gan tā nav gadījies), tad sazinies ar autobusu parku un brauc pakaļ uz viņu ofisu. It īpaši pēc dzīvošanas Kambodžā tas, ka var nesatraukties par somu, maku un telefonu ir diezgan patīkami!

Kopumā, šobrīd šķiet, ka japāņi ir diezgan klusi un noslēgti, ja vien tev nav mazs bērns. Jo tad viņi sāk, smaidīt un ķiķināt un visa noslēgtība un nopietnība pazūd kā nebijusi. Japāņi ir ļoti kārtību mīloši un vienmēr domā par to, lai tikai kādu nepatraucēt un kādu neapgrūtinātu. Viņi ļoti daudz un bieži atvainojas. Par visu, piemēram, par to, ka pagāja priekšā veikala plauktiem, uz kuriem tu skatījies, vai nepadeva paraizu daudzumu ar maisiņiem…

Savukārt, pati Japāna ir ļoti skaista un interesanta, un mums vēl ir tik daudz ko te pētīt un darīt, ka nevarm vien sagaidīt, kādas garākas brīvdienas,  lai to arī darītu.