Tokijā ir milzumdaudz cilvēku. Nu labi, tas, laikam, nevienu nepārsteidz, bet tagad iedomājies, ka visi šie cilvēki grib paēst pusdienas kādā mazā, nelielā restorāniņā…
Katrā mazajā restorānā ir vietas kādiem 10-15 cilvēkiem. Pārsvarā, virtuve ir vidū vai vienā malā un tai apkārt ir lete, pie kuras sēž apmeklētāji. Pie daudziem restorāniņiem ārā stāv rinda. Tie ir cilvēki, kuri ir jau pasūtījuši un samaksājuši – tādā veidā ietaupās laiks, jo ieejot iekšā tiem uzreiz iedod ēdienu. Mēs izvēlējāmies bildē redzamo rāmen- nūdeļu vietu, pie kuras tajā brīdī rindas nebija.
Ieejot iekšā uzreiz pamanām, ka, kā jau šādās vietās ierasts, ēdienu ir jāpasūta aparātā. Tur arī samaksā un saņem mazus čekiņus, ko tad dod viesmīlim. Šajā konkrētajā aparātā izrādās, ka viss ir rakstīts tikai japāniski. Bet jaukā viesmīle jau zina, ko darīt – viņa izved mūs ārā, kur uz sienas redzamas bildes ar visiem variantiem. Katrai bildei ir cipars un aparātā arī ir attiecīgie cipari!
Mēģināju neuzkrītoši uztaisīt bildi ar izkārtojumu. Te var redzēt visu virtuvi, galveno pavāru un meiteni, kas apkalpo, mazgā traukus un cep gjozas pelmeņus. Te var redzēt arī lielāko daļu sēdvietu.
Galda vidū ir pieejamas visdažādākās lietas. Ūdens un glāzītes, dažādas mērces, irbulīši, ķiploki un to spiedes, salvetes. Principā viss, kas kādam varētu būt vajadzīgs.
Nepaspēju nobildēt rāmen nūdeļu porciju – bija pārāk garšīgi!
Noslēgumā video par to, cik daudz darba ir šāda restorāna īpašniekam un pavāram.
One Response
hehe, nav noliedzams fakts, ka kopš ģimenes pieauguma, rakstu ir kļuvis mazāk. Nedomāju, ka Japāna ir tik neinteresanta, ka nav ko rakstīt/parādīt. Protams, ir. Tikai tagad citas prioritātes :)