Pirms dažām dienām devos uz Sankeien dārzu. Tur eju pastaigāties vismaz reizi nedēļā, bet šī reize bija īpaša.

Zināju, ka dārzam ir bagāta pagātne un tajā viesojušās dažādas vēsturiski interesantas personības, bet nezināju, ka būs iespēja piedalīties, kādā maz zināmā tradīcijā. Katru gadu laikā, kad sāk ziedēt Ume (japāņu aprikoze), Sankeien dārza lapenē ir iespējams dzert bezmaksas tēju. Šī ir dārza tradīcija jau kopš atvēršanas – 1906. gada. Pēc otrā pasaules kara tējas dzeršanas tradīcija bija pārtraukta līdz pat 1982. gadam, kad beidzot esot atradies oriģinālais tējas katliņš.

Pati lapene ir diezgan necila paskata, bet to atsver leģendas par diviem slaveniem literātiem, kuri no tējas dzeršanas ceremonijas ir iedvesmojušies arī radoši.

Rabindranath Tagore ir pirmais ne-eiropietis, kas saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Un tas arī būtu viss, ko es par viņu zinātu, ja vien pie mums nebūtu atbraukuši ciemiņi, kuri paši agrāk dzīvoja Bangladešā. Izrādās, ka Tagore ir ražīgi strādājis dažādos virzienos – komponists, mākslinieks, dzejnieks un rakstnieks. Un fakts, kuru uzzināju no ciemiņiem ir tas, ka Tagore ir divu valstu – Indijas un Bangladešas himnu autors. Turklāt viņa dzeju savā himnā izmanto arī Šrilanka.

Otrs lapenes slavenais viesis, kuru īpaši piemin Sankeien dārza uzturētāji, ir japāņu rakstnieks Ryūnosuke Akutagawa. Viņš vārdā nosaukta viena no prestižākajām literatūras balvām japānā (uzvarētājs saņem kabatas pulksteni un miljons jēnas). Pēc tējas ceremonijas viņš esot uzrakstījis haiku. Neatradu īsto, tāpēc izvēlējos un atdzejoju vienu, kas atbilst šī brīža gadalaikam.

Slimi, drudžaini
Pazib ķiršu pumpuri
Vēl joprojām dreb