Ļoti sen kādas fotoizstādes ietvaros bija iespēja doties foto pastaigā ar Fujifilm X-T2.

Jau ilgu laiku lūkojos Fujifilm virzienā. Tāpēc gribēju savām acīm redzēt par ko visi tā fano un priecājas.

Šobrīd ikdienā aktīvi bildēju ar Sony NEX-6 un pirms tam ar aizvēsturisku Canon 450D, tāpēc šis Fujifilm noteikti bija, krietni jaudīgāks nekā jebkas ar ko parasti fotografēju.

Pirmie iespaidi ļoti labi. Par tehnisko pusi laikam daudz nav jēgas runāt to visu var atrast dpreview. Īsumā: X-T2 ir aprīkots tā, ka visu svarīgāko var ieregulēt ar visa veida ripām un pogām. Objektīvs, kuru testēju (Fujinon XF18-55mm F2.8-4 R LM OIS) ir nopietns: iebūvēta stabilizācija; fokuss, atvērums un zoom regulējas ar precīziem gredzeniem; metāla korpuss, nopietns svars.

Nekad nebiju iedziļinājies Fujifilm kameru iestatījumos, bet tos varēja aptvert salīdzinoši ātri – loģisks izkārtojums, viegli pārskatāmas izvēlnes. Ļoti ērti pārslēgties starp dažādiem režīmiem. Pie bilžu pārskata un fokusa punkta izvēles varen ērts izrādās “džoistiks.”

Šobrīd jau esmu iekrājis nelielu Sony E mount objektīvu kaudzīti un prātīgākais ceļš būtu nākotnē skatīties uz kādu jaunāku Sony kameru. Pagaidām gan NEX-6 ir gana lietojams un nav pat lielas vajadzības meklēt, ko jaunāku. Bet. Bet Fujifilm tikmēr kārdina ar dizainu, tehnisko izpildījumu un programmatūras pusi – filmu simulācijas un loģiskās izvēlnes ļoti vilina.

Tālāk daži kadri no pastaigas, kas tapuši testējot dažādos režīmus un filmu simulācijas. Dažos gadījumos ar minimālu lightroom, bet pamatā tuvu tam, kas nāca laukā no kameras. Oriģinālie jpg bija 6000 x 4000 px. Daudz kur krāsas par traku, bet tas tāpēc, ka pētīju to, ko kamera pati spēj sadarīt ar pēcapstrādi.

Šis nākamais kadrs ar ūdeni laikam ir mans mīļākais. Viens no gadījumiem, kad tu skaties ar aci un redzi trakas krāsas, bet zini, ka kamera jau nespēs tās iemūžināt, bet Fujifilm varēja gan.

Sakuras