Izdevās noskriet 85 kilometrus.

Nebija viegli, bet izdevās. Laikam galvenā mācība būtu biežāk un rūpīgāk trenēties. Ā, un vēl laikam sacensību laikā vajadzētu mazāk fotografēt un vairāk skriet. :) Pamanījos arī mazliet pafilmēt, papļāpāt ar uzkodu punktu brīvprātīgajiem palīgiem – citiem vārdiem trasē uzvedos diezgan nesteidzīgi. Vai tad 85 kilometrus skrienot kaut kur ir jāsteidzas?

Iekļāvos kontroles laikā 14 stundās. “Skrēju” 13 stundas un 37 minūtes. Strava saka, ka kustības laiks esot 11 stundas 24 min. Nezinu vai tiešām tik traki daudz esmu stāvējis mierīgi, bet pētot datus var redzēt, ka lielākie laika zudumi ir tieši uzkodu punktos, kuros esmu pavadījis nesamērīgi ilgu laika posmu. Plānoju nākamo garo skrējienu 15. augustā, ceru, ka skrienot Stirnubuka Vilku, varēšu iztikt ar īsākām pauzēm.

CET rīts bija ļoti skaists – migla un saullēkta gaisma. Patīkama gaisa temperatūra un varēju viegli sekot līdzi patīkamam skriešanas ritmam. Pirmajos 20 kilometros ļoti daudz fotografēju, jo bija tiešām skaisti (bilžu pārbagātību var viegli redzēt skatoties tālāk). Atpaliku no kopējās plūsmas un paliku pašā astes galā. Pēc tam vēlāk visas dienas gaitā, tā arī turējos stabilā pēdējā trijniekā.

Foto: Indars Krieviņš
Foto: Indars Krieviņš

CET uzkodu punktos darbojās fantastiski cilvēki, uzmundrināja un radīja ļoti patīkamu sacensību sajūtu.

Katrā noskrietajā kilometrā ļoti skaisti dabas skati, prieks skriet. Vēlāk gan parādās arī “džungļu” posmi, kur ļoti kritās ātrums un nebija nekā diži, ko redzēt. Jāsargā galva un acis, lai netrāpa zari.

Par visu lielisko pasākumu ir gan viena negatīva lieta, kas jāmin – marķējumu trūkums. Brīžiem bija pārāk gari posmi, kuros neredzēju nevienu marķējumu un varēju tikai cerēt, ka skrienu pa pareizo taciņu. Ļoti neomulīga sajūta, ja neesi līdz galam pārliecināts vai dodies pareizajā virzienā. Saprotu, ka trase ir nenormāli gara, bet bija mirkļi, kad biju pavisam ērcīgs un apjucis.

Šajā skrējienā salīdzinoši ātri tiktu pie noberztām ciskām. Jau mazliet pēc 20 kilometriem sāka stipri berzt un sāpēt. Un, kad tur viss ir noberzts jēls, tad katrs solis ir ar sakostiem zobiem jāsper. Biju mazliet sagatavojies ar leikoplastu, bet nebiju gluži pareizi trāpījis, tāpēc āda bija jau pamatīgi dabūjusi ciest. Zināju, ka 44. kilometrā nodotajā somā ir sausas drēbes un pilns rullis ar plato leikoplastu, kuru cerēju izmantot. Lai tiktu līdz šim punktam bija tiešām jāsaņemas. Tie bija smagi 20 kilometri. Īsti nezinu, kā citādi šo lietu varētu labot, ja nu vienīgi jāgaida, kad būs mazākas ciskas :)

Pa to starpu vēl nācās šķērsot Amatu, kas nozīmē, ka apavi un zeķes piepildījās ne tikai ar ūdeni, bet arī ar smiltīm. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu pie leikoplasta. Ļoti lēna un nepatīkama skriešana.

44. kilometrā beidzot nonācu pie savām mantām. Nomainīju visu, ko varēju. Uzvilku jaunu kreklu, nomainīju zeķes. Nomazgāju smilšainās kājas. Izbēru smiltis no kurpēm. Pēdas bija ļoti smilšainas. Upes smiltis bija tikušas cauri kurpēm un cauri zeķēm. Bet vislielākais prieks, bija par to leikoplasta rulli. Tas uzlaboja noskaņojumu. Ejot un skrienot vairs nebija asas sāpes. Neticami, cik ļoti strauji varēju “salabot” noberzumus. Šī laikam arī ir visvērtīgākā atziņa, kuru varu ieteikt ikvienam – ja vien ir iespējams izmantot “drop bag,” tad to noteikti vajag ierīkot. Tā ir nenovērtējama iespēja trases vidū papildināt ēdienu krājumu, savest kārtībā savainojumus vai uzvilkt sausu kreklu. Iesaku.

Leikoplasta prieks, gan nebija pārāk ilgs. Vienā brīdī ciskas bija tik saberztas, ka sāpēja arī ar visu leikoplastu.

Neiegrimstot detaļās, bija lēnāki un ātrāki posmi. Bija arī jāstaigā un stipri jārēķina vai spēšu iekļauties noteiktajā laikā. (Jāatgādina, ka šobrīd ārstēju ceļgalus, kuri ar savu sāpēšanu nepavisam nepalīdz normālam ātrumam.) Bet kad, sapratu, ka tiešām varu iekļauties, ka nepieciešams tikai stabili lēns temps, tad varēju pavisam labi saņemties un “paskriet” vēl “straujāk”.

Ļoti priecēja arī ģimenes atbalsts trasē. Nebiju cerējis, ka viņi ieradīsies tik daudzos uzkodu punktos, lai mani uzmundrinātu.

Finišā milzu prieks un momentā aizmirstas visi grūtie brīži. Ja pirms 30 kilometriem vēl prātoju, ka nesaprotu, kāpēc esmu izdomājis sevi tā mocīt, tad pēc finiša jau domāju par to, kā labāk organizēt nākamo skrējienu.

Foto: Zane Latve
paldies pulsometrs.lv par iespēju skriet ar Polar Grit X