Kad man radās iespēja uzkāpt Fudzi vulkānā, es sapratu, ka gribu to izdarīt tā kārtīgi un pa īstam.

Reiz pirms vairākiem gadiem es pavisam nejauši noskatījos video, kur tiek runāts par sea-to-summit kāpšanu un sapratu, ka šo lietu noteikti gribu izmēģināt. “Sea-to-summit” nozīmē kāpienu, kas sākas no jūras līmeņa un beidzas kalna virsotnē.

Es negribēju braukt augšā vulkānā ar autobusu un beigās doties “īsā” pastaigā līdz virsotnei. Jāpaskaidro: parasti visi kāpēji ar autobusu uzbrauc, cik vien augstu iespējams (2300-2400m augstumā) un tad no turienes 4-7 stundās uzkāpj atlikušos ~1400m.

Es gribēju īstu un kārtīgu kāpienu. Visus slavenos 3776 metrus gribēju uzkāpt ar savām kājām. Fudzi vulkāns ir labi piemērots šādam piedzīvojumam, jo tas atrodas diezgan tuvu okeānam. Un arī kāpšanas daļa ir diezgan labi pielāgota iesācējiem, kam švaka fiziskā gatavība (kā man). Ja vulkānā var uzkāpt katrs otrais japāņu pensionārs, tad jau arī es tikšu galā. (Tā es domāju pirms kāpšanas, tagad gan zinu, ka japāņu pensionāri galīgi nav ar pliku roku ņemami.)

Kā parasti notiek kāpšana Fudzi vulkānā

Pirms sāku klāstīt savu “trako” plānu īsi gribēju pastāstīt par tradicionālo kāpšanas ceļu. Šo ieteiktu visiem, kam Japānā ir ierobežots laiks un vienkārši gribas uzkāpt vulkānā.

Kopumā ir 4 oficiālās kāpšanas takas (Yoshida, Gotemba, Subarashi un Fujinomiya). Populārākā ir Yoshida taka, tai ir visvairāk transporta iespēju un ērtākais transporta savienojums ar Tokiju.

Takas atpūtas punkti tiek saukti par stacijām, parasti visi sāk no piektajām stacijām, jo uz tām dodas visi autobusi (ir tiešie autobusi no tuvākajām pilsētām, Tokijas un Yokohamas). Takas virsotne tiek saukta par 10. staciju. Katras takas 5. stacija ir lielāka un vispamatīgākā – tur ir iespējams, paēst, nopirkt kaudzi ar suvenīriem, cimdus, lukturīti un citas kāpšanas lietas. Daudzās stacijās ir iespējams arī nakšņot. Jo augstāk vulkānā, jo mazākas kļūst stacijas un jo dārgākas cenas (līdz virsotnei ūdens kļūst vairākas reizes dārgāks). Lai būtu skaidrs paskaidrošu, ka Fudzi vulkānā vārds “stacija” visbiežāk nozīmē tādu mazu koka būdeli. Jāņem vērā, ka šajās stacijās viss ir par maksu, jo kādam tas ir jānes augšā kalnā un kādam visi pārpalikumi un atkritumi būs jānogādā arī lejā.

Ja interesē naktsmītnes kādā no stacijām, tad tās noteikti ir jārezervē laicīgi, jo bez rezervācijas šajos namiņos ir gandrīz neiespējami atrast brīvu vietu.

Jāsaprot, ka vulkānā grib uzkāpt puse Japānas un vēl kaudze ar tūristiem, sezona ir īsa, tāpēc takas ir ļoti noslogotas, nedēļas nogalēs un augusta vidū, kad japāņiem ir Obon nedēļas brīvdienas kalnā veidojas pavisam īsti sastrēgumi. To ir grūti iedomāties, bet kāpšana notiek “sastrēguma” stundās, tad pārvietošanās ātrums ir diezgan ierobežots, jo uz šaurās takas visi stāv un gaida, kad kaut kur augstāk, ķēdes sākumā, kāds pakustēsies un citi varēs soļot tālāk.

Kāpšanas sezona var būt atkarīga no apstākļiem Fudzi virsotnē, bet parasti tā ir no 10. jūlija līdz 10. septembrim. Šajā laikā ceļi līdz 5. stacijām parasti ir slēgti privātajam transportam. Auto var novietot kādā no autostāvvietām un tālāk braukt ar autobusiem. Kursē arī speciāli autobusi no apkārtējām pilsētām, kā arī ir tiešie reisi no Yokohamas un Tokijas. Protams, tiek organizētas arī speciālas grupu tūres, kurās tiek nodrošināts ne tikai transports, bet arī gids, pilns ekipējums, zābaki, drēbes un arī nakšņošana kādā no kalnu namiņiem.

Parastais kāpšanas scenārijs ir tāds, ka ierodas agri no rīta, uzkāpj kalnā un tad salīdzinoši ātri kāpj lejā, tā, lai pirms tumsas varētu kāpt autobusā un atgriezties Tokijā. Ļoti populārs ir kāpšanas variants, kurā kāpj tikai līdz pusei un nakšņo kādā no stacijām. Tad mostas ļoti agri, lai pašā virsotnē ierastos pirms uzlekusi saule. Tad noskatās saules lēktu un lēnām kāpj lejā.

Mans kāpšanas plāns

Lai izvēlētos laiku un datumu nebija nemaz tik daudz variantu. Bija tikai dažas piemērotas nedēļas nogales. Nācās pielāgoties kalnu namiņu brīvajiem datumiem, lai atrastu perfekto brīdi piedzīvojuma sākumam.

Nākamais solis bija saplānot precīzu pārgājiena maršrutu.

“Fuji sea-to-summit 3776m” kāpšanas maršruts pirms pāris gadiem ir kļuvis itin oficiāls un tas ir publicēts Fuji pilsētas tūrisma lapā “Route 3776”. Viņi iesaka dalīt gājienu četrās dienas un nakšņot vēl biežāk (3 naktis!). Te ir viņu PDF karte ar visiem padomiem, nepieciešamo aprīkojumu utt.

Manā variantā pirmā nakts ir atvēlēta soļošanai. Un tad ir viena nakts 6. stacijā, un vēl viena nakšņošana pašā virsotnē (pasaulē / Japānā augstākā “viesnīca”). Mana ideja par kāpšanu bija radusies pirms es zināju, ka tāds oficiālais maršruts eksistē. Par pamatu savam maršrutam ņēmu to, ko biju atradis jau agrāk, bet vienlaikus skatījos, kādi ir ceļa apstākļi, kuros mežos nevar tikt iekšā un ko iesaka vietējās pašvaldības tūrisma lapa. Domāju, ka daudziem šī ir interesantākā daļa, tāpēc arī no savas puses ieteiktu izmantot google maps + street view un sazīmēt pašiem savu variantu, pat ja beigu beigās, tas būs ļoti tuvu oficiālajam (jo tuvāk virsotnei, jo ierobežotāka ir pieejamo taku dažādība).

Lāču zvani

Pēdējā brīdī pirms došanās ceļā, nācās pakļauties sievas spiedienam un skriet uz Yokohamas sporta preču veikala nopirkt lāču zvanu. Japāņi un Japānas mežus zinoši kolēģi viņai pastāstīja, ka lāčainos mežos iet iekšā bez zvaniņa neesot prātīgi. Tas, kas mani pārsteidza, (vai nepārsteidza), ka veikalā bija itin plašs piedāvājums ar dažāda izmēra lāču zvaniem. Tādi, kuri ir saliekami un slāpējami, lai netraucē (pašam un galvenokārt citiem) ejot cauri pilsētai, un tad nonākot mežā tos, var “ieslēgt.” Pirms pirkšanas veicu ātru izpēti par Japānas lāčiem un sapratu, ka tādi zvani laikam ir prātīga doma. Papētīju, ka pat skriešanas sacensībās, kuras notiek Fudzi vulkāna apkārtnē, lāču zvani ir obligāta prasība. Es ieteiktu pārāk daudz info par šo lietu nemeklēt, un pārāk traki arī neiespringt, jo tad var nonākt ļoti dziļā bedrē, kura ir pilna ar plašu un pretrunīgu informāciju. Daudzas no pretrunām rodas tāpēc, ka dāžādu sugu un reģionu lāči uzvedoties atšķirīgi, atkarībā no tā, cik bieži viņiem ir darīšana ar cilvēkiem un atkarībā no tā, cik viņi ir izsalkuši un izmisuši savos barības meklējumos. Arī Ziemeļamerikas lāču sugām ir dažādi paradumi, tāpēc Amerikas padomi nederēs Japānai un otrādi. Ja meklē informāciju tieši par Japānas lāčiem, tad situācija kļūst mazliet skaidrāka. Viss, ko varu teikt, esmu tiešām priecīgs, ka man bija līdzi šis zvans un cerams, jau nākamajā ierakstā pastāstīšu mazliet vairāk par saviem lāču piedzīvojumiem.

joks

Mantu krāmēšana

Bildē var redzēt gandrīz visu, ko ņēmu līdzi. Beigās vēl centos samazināt svaru, cik vien iespējams. Naudu iebēru somas kabatā, lai nebūtu jānes smagi pārbāztais naudasmaks. Monētas ir svarīgas, lai varētu tikt iekšā vulkāna tualetēs.

Visu mazliet sarežģī fakts, ka Fudzi kāpšanas sezonā Japānā ir ļoti karsts un šajā reizē trāpīju tieši karstuma vilnī. Runa ir par patiešām traku karstumu, ziņās pat bija minēti bojāgājušie. Savukārt virsotnē, jebkurā brīdī var pūst stiprs vējš un naktī temperatūra var nokristies zem nulles. Tātad viena īsa gājiena un vienas somas ietvaros, jābūt gatavam uz lietu, vēju, +35 un -1 grādu temperatūru.

Saraksts kopā sanāk itin pamatīgs:

• Asics skriešanas apavi bija perfekti pirmajam posmam, lai tiktu cauri pilsētai un ciemiem. Derēja gan grantij, gan asfaltam.
• Augstie kalnu zābaki ar nopietnu apakšzoli, kārtīgu purngalu un labi saturētu potīti. Arī cena šiem bija kārtīga, bet tagad zinu, ka šis ir viens no labākajiem ieguldījumiem, ļoti palīdzēja un man par šiem nav nekādu sūdzību.
• Protams aptieciņa.
• Skriešanas krekls un šorti, kas tiek galā ar sviedriem un neuzsūc mitrumu.
• Pārgājienu bikses, kas noderēs augstāk kalnā
• Lukturītis, kuru var lādēt ar USB un var ielikt arī parastas AAA baterijas.
• PASMO visa veida sabiedriskā transporta karte, kura noder visā Japānā ik uz soļa, gan mazajos veikalos, gan dzērienu aparātos, taksometros utt.
• Foto lietas, smagas, bet svarīgas.
• Mugursoma, kurai atsevišķā kabatā iebūvēts arī lietus pārklājs.
• Saules krēms 50 SPF, ļoti svarīga lieta bez šī uz vulkāna nav jēgas pat kāju spert
• USB baterija, kas var salādēt visas tehnoloģijas kādas 7 reizes + vadi
• labas zeķes un cimdi (noder pašā augstākajā posmā, kad jālien pa asiem klints bluķiem) kā arī pasargā no aukstuma.
• ziemas / lietus / vēja jaka
• skriešanas kapuces jaka
• BUFF lakats, ar iebūvētu saules un kukaiņu aizsardzību. Noder siltumam un arī, lai saulē nenodedzinātu galvu / kaklu

Ja plāno kāpt īsākā formātā, bez nakšņošanas, un sāk no 5. stacijas, tad šo sarakstu noteikti var samazināt uz pusi. Un var pat pavisam saīsināt, ja ir spēks un pieredze. Redzēju kalnu skrējējus, kas vienkārši izmanto iespēju skriet uz augšu un leju ar pavisam niecīgām somām un minimālu aprīkojumu. Ja ir vēlme kāpt, tad varu palīdzēt ar padomu, lai gan arī oficiālajā Fudzi kāpšanas lapā ir sagatavoti pavisam precīzi apraksti ar mantām, kuras ir nepieciešamas.

Ātrvilciens

No Yokohamas uz Fuji pilsētu devos ar ātrvilcienu, kas “lidoja” ar ātrumu mazliet virs 265km/h. Galā nonācu mazliet pēc septiņiem vakarā. Kā jau minēju, mans kāpiens trāpījās tieši trakākajā karstuma vilnī, lai nebūtu jāiet pa dienas vidu, es nolēmu pēc iespējas vairāk soļot tieši naktī. Pārgājiens naktī ir interesantāks un vēsāks kā arī man šādi bija vieglāk ieplānot tālāko kāpšanas posmu.

Līdz okeānam braucu ar taksometru. Taksists nerunāja angliski, bet mēs sapratāmies itin labi. Man bija prieks, ka varēju viņu uzjautrināt. Kad beidzot biju izskaidrojis, ka es naktī braucu uz pludmali tāpēc, lai varētu kāpt Fudzi vulkānā, taksometra vadītājs vienkārši sāka smieties.

Okeāns

Pie okeāna stiprs vējš pūš ūdens pilienus pa gaisu tā, ka liekas, ka līst smalks lietus. Tālumā pērkons un zibens.

Mazliet pēc astoņiem vakarā, pavisam melnā tumsā, atvadījos no okeāna un devos prom no pludmales, lai sāktu soļot vulkāna virzienā. Ja ietu precīzi pēc plāna, tad līdz vulkānam ir tikai kādi 40 kilometri.

Turpinājums: Fudzi piedzīvojuma otrā daļa: no okeāna līdz Fudzi vulkānam.