Pēdējā laikā mēģinu atsākt skriet.
Pavisam pamazām un palēnām, jo bail, ka kuru katru brīdi ceļgali atkal aizies pa pieskari.
Dīvainā kārtā cilvēks var nobraukt visu dienu ar velo, savākt gandrīz 2000 augstuma metrus un viss ir kārtībā, bet pat īss un viegls skrējiens sataisa visādas interesantas sajūtas ceļgalos.
Lai nu kā, ceru, ka kādreiz atkal varēšu kārtīgi izskrieties, bet pagaidām jāiztiek ar lēnu un mierīgu čunčināšanu.
No rīta lija lietus, bet mazpamazām tikām līdz muzejam.
Vakariņās atcerējos, ka visapkārt ir okeāns un uz salas dzīvojot taču ir jāēd jūras veltes.
