Miks Latvis

Pēdējā hortenziju pastaiga

Šorīt atkal devāmies uz Kamakuru meklēt klusas takas, kas tālāk prom no hortenzijām, jo kur hortenzijas, tur miljons tokijiešu.

Katru reizi, kad redzu, šo piegādes kompānijas logo es sajūsminos par autora izdomu. Kas vēl spilgtāk raksturo piegādes rūpību un uzticamību, ja ne kaķene, kas nes savu bērnu?

Viens no populārākajiem piegādes uzņēmumiem Japānā
Viesturs mežā kārtīgi izcīnījās ar saknēm, skrēja un kāpa pa stāvajām nogāzēm līdz spēku izsīkumam.
Mežs ir sutīgs. Vēlāk solīja lietu. Gan zeme gan gaiss ir tik mitrs, ka pie katras elpas jūt sūnu, duļu un satrunējušu lapu smaržu. Mūsu ierastajā piknika vietā ierodas vāveres, kas nāk pētīt ēdienu, bet nekaunīgas vārnas, protams, visu savāc sev.
Pavisam nejauši iznācām no meža pa tādu taku, kas pilna ar hortenzijām. Jo vairāk ziedu, jo vairāk japāņu tūristu.
Ielas ir šauras, trotuāra nav, ir tikai viena balta līnija, kas pasargā mūs no satiksmes un tā pati tikai vienā ielas pusē. Gājējiem nākas izmantot katru pieejamo centimetru. Ja iet ar maziem bērniem, tad jābūt uzmanīgiem.
Kamakurā ir tik daudz tempļu, ka nekad tos visus neapmeklēsim. Katrs ir īpašs un slavens. Šeit piemēram esot dzīvojis mūks, kas Japānā pirmais ievedis Ķīnas tējas kultūru. Kā arī pašas ēkas esot diezgan unikālas, jo cauri gadu simtiem saglabājušās salīdzinoši neskartas.
Tuvāk stacijai atradām krāmu veikalu. Dažreiz tādiem ir grūti paiet garām. Tā vien gribētos tur pazust uz pāris stundām un izcilāt visus pārbāztos plauktos.

Stacijā pastaiga ir galā. Rīt lidojam Eiropas virzienā, tāpēc šī bija laba iespēja būt kārtīgā mežā un dabā, jo, kas gan zina, kad varēsim tikt pie nākamās dabas pastaigas.