Šorīt devāmies uz Kamakuru izstaigāties pa dabas takām.

Pie Kita-Kamakuras stacijas milzu pūļi, jo visi steidz skatīties zilās ziedu bumbas – hortenzijas. Izvēlējāmies savu mazo, kluso taku, kur nav tik daudz ziedu un nav tik daudz cilvēku.

Garām mazajam templītim, kur tā arī vēl nekad neesam iegājuši, jo tik daudz citu tempļu un dabas taku, ka visu laiku atliekam šo izpētes gājienu.

Pēc meža, piknika pauze pie cita tempļa, kur mums par prieku, visu laiku spēlēja mūziku. Pie bandžo piestiprināts Ukrainas karogs. Onkulītis visu laiku mainīja mūzikas instrumentus. Gan japāņu tradicionālā mūzika, gan Totoro dziesma bērniem par prieku, gan ASV dienvidu štatu klasika, gan jodelēšana, ļoti plašs vēziens.

Vēl mazliet cauri šaurām, zirnekļu apsēstām takām.

Un tad jau esam atpakaļ pie šaurajām Kamakuras ieliņām, kas ved mūs uz staciju.

Iekāpām vilcienā, kad debesis vēl saulainas, bet pēc 10 minūtēm jau traks lietus. Visai ģimenei baterijas uzlādētas – būs spēks tikt galā ar nākamo nedēļu.