Miks Latvis

Search

Velorealitāte

Pavisam nejauši atklāju, ka Latvijā tiek rīkots 330 kilometrus garš izturības velo piedzīvojumu brauciens, kas saucas Velorealitāte. “Tas nav priekš manis,” nodomāju, tur piedalās tikai kaut kādi trakie velobraucēji, kas labi satrenējušies un ikdienā staigā ar platām kājām (no neskaitāmām sēdekļa traumām).

Kādu mirkli priecājos, ka kaut kas tāds eksistē. Malači, ka organizē Latvijā, ko tādu interesantu.

Velorealitāte šķiet nereāli garš brauciens, jo garākais, kas jebkad ir pieveikts no manas puses ir knapi virs 120 kilometriem un pat tas aizņēma visu dienu. Bet kādā brīdī sāku nopietni apsvērt un domāt, ka varētu tādā piedalīties. Es taču katru gadu sarīkoju sev kādu piedzīvojumu, kāpēc ne šādu? Dažreiz tā ir 50 kilometrus gara nakts pastaiga cauri mežiem un laukiem, citreiz kāds skrējiens, kas ir pāri maniem spēkiem. Un tā ar pēkšņu zibens uzplaiksnījumu manas smadzenes pretēji veselajam saprātam pieņēma lēmumu, ka Velorealitātes pasākums ir man kā radīts (Ko? Kāpēc?). Sevi tā piemānīju, ka neapšaubīju šo ideju līdz pat naktij pirms sacensību dienas.

Velorealitāte

Galvenie parametri:

  • Brauciens ir aptuveni 330 kilometrus garš
  • jāiekļaujas 42 stundās
  • starta brīdis ir īsi pirms saulrieta
  • pareizā secībā jāapmeklē 4 kontrolpunkti (katram ir savs darba laiks)
  • katrs pats plāno savu brauciena maršrutu
  • aizliegts braukt pa A līmeņa lielajām šosejām
  • nedrīkst saņemt palīdzību no malas (bet nav aizliegts sēdēt Viršos un dzert kafiju)

Kopš saudzēju ceļgalus un esmu ierobežojis skriešanas apjomus, esmu pamanījies iegādāties un atvest no Japānas savu šosejas velo. Ar to esmu devies dažos garākos braucienos, bet kopumā tas ir maz kustināts – ir tikai kādi 15 braucieni, kuri ir garāki par 10 kilometriem un viens no tiem ir šis trakais brauciens. Kāpēc man likās, ka es ar šo tikšu galā? Nezinu.

Video atskaite youtube.com

Piektdiena. Dažas minūtes pirms starta

Siguldā sabraukusi diezgan raiba publika. Skatos, ka ir gan jaudīgi grants braucamie, gan dūšīgi kalnu velo ar pilnu amortizāciju un baisi resnām riepām. Ja neskaita Māri, tad nevienu nepazīstu. Pa gabalu liekas, ka visi ir baigie pro braucēji, es pat nezinu pēc kā to spriežu, bet ja reiz kāds izvēlas piedalīties 330 kilometru braucienā, tad jau noteikti saprot, ko dara.

Startē 185 braucēji par spīti tam, ka pieteikušies aptuveni 210.

Mazliet satraucos, ka numuru neizdodas pielikt pieklājīgā leņķī. Traucē soma.

Esmu 7 reizes pārdomājis, kas, kur atrodas. Ir ārējā baterija, ir lādēšanas vadi, ir ūdens, želejas, našķi, 2 liekas kameras, vazelīns, pumpis, drusciņ skaidras naudas un visādi citi sīkumi. Par visām līdzi ņemamajām lietām jau esmu tik daudz domājis un pārbaudījis, ka satraukuma nav – viss ir sapakots.

Man dikti patīk pētīt statistiku un nevarētu pieļaut, ja šāds mega brauciens neparādītos manā Strava kontā. Uz brīdi apsvēru lietot Apple Watch Ultra, bet tur droši vien varētu izspiest tikai 15 stundas GPS režīmā. Tad pauzēs būtu jālādē un tas galīgi nav tas, ko gribētos darīt. Vēl izskatīju variantu lietot iPhone, tas droši vien būtu iespējams, ja sāk ar pilnu bateriju un līdzi ir 20 000 mAh Anker baterija. Tomēr ņemot vērā, ka gribēju foto un video brīvību nezināju, vai tiešām būs iespējams brīvi filmēt 4K klipus un dienas beigās saņemt arī glītu GPX failu. Skaidrs, ka vajadzīgs īsts velodators.

Braucienā devos ar Garmin Edge 1030 plus velodatoru, ko saņēmu testēšanai no pulsometrs.lv, (sīkāk par šo jaudīgo ierīci pastāstīšu jau drīz). Ar Garmin Edge bija laba drošības sajūta, visu laiku bija skaidrs, kur jāveic pagriezieni, cik kilometri nobraukti, cik atlicis līdz finišam un nekāda satraukuma par baterijas izturību. Par pagriezieniem, gan jāpiebilst, ka biju tik daudzas reizes pētījis karti un pārbīdījis maršrutu, ka jutos droši, ka ārkārtas gadījumā varētu nobraukt šo visu pat bez kartes.

Sākums ir lēns un mierīgs, jo pirmajos kilometros ir jāseko organizatora velo, kuru nedrīkst apdzīt. Vēlāk parādās tumsa.

Braucot tādā plūstošā grupā pārējie dalībnieki dalās ar viedokļiem un padomiem par to, kā labāk turpināt ceļu. Līdz pirmajam kontrolpunktam visi brauc pa to pašu ceļu, jo ir tikai viens prātīgs veids kā tur nokļūt. Pēc tam gan ir pāris labi varianti. Saņemu labu padomu par manu sēdekļa augstumu un braukšanas pozu.

Sestdiena, 0:10, 2h 10min, 36km

Pirmais punkts atrodas pie Zvārtes ieža. Pēc tipiski kratošā grants posma esmu apņēmības pilns turpināt ceļu tā, lai trāpītos kārtīgs asfalta segums. Pat ja tas nozīmē liekus kilometrus. Tie vismaz būs lieki asfaltēti kilometri. Vēl tas nozīmē, ka ātri vien kaut kur pazūd visi citi braucēji un turpmākās nakts stundas esmu pilnīgi viens.

Sestdiena, 3:01, 5h, 71km

Dzeru, ēdu un pēkšņi sienāžu sisināšanu pārtrauc milzu baļķvedējs. Nokrauts un skaļš tas iebrāžas mazajā miestā, kravai dārdot, dzirdu bremzes un šņākšanu. Draudīgais metāla cietoksnis, kas aizņem gandrīz visu ceļa platumu, pēkšņi apstājas tieši pie manis.

Izrādās šoferis vienkārši ir runīgs un dikti ziņkārīgs. “Kas jūs esat, un ko jūs darāt? Manīju tādus pašus braucējus, kas jau ir pie pašiem Ērgļiem.” Pastāstu par šo velo piedzīvojumu un domāju: “Nē, nu forši, paldies, tagad zinu, ka pirmo vietu braucēji ir jau tik nesasniedzami tālu man priekšā”. Es, protams, saprotu, kā dabā lietas iekārtotas, ka labākais uz ko varu cerēt ir nebūt pēdējā vietā, bet kamēr nebiju šādu apstiprinājumu dzirdējis, varēju naivi sapņot un cerēt, ka tur pat jau aiz dažiem līkumiem ir vēl kāds braucējs.

Braucu jau stundām ilgi. Nemanu nevienu citu, bet parādoties gaismai redzu riepu nospiedumus, šeit ir bijuši citi braucēji. Tas mazliet nomāc, jo tā nav tā labākā kombinācija – nevienu neredzēt un tikai skatīties, ka kāds te ir bijis krietni senākā laikā.

Parādās pirmie saules stari. Skaisti, klusi un mierīgi.

Sestdiena, 4:48, 6h 48min, 100km

Tuvojas saullēkts. Joprojām tuvumā nav neviena cita braucēja, bet ir skaisti. Iedvesmojošs rīts. Nedzenos pēc īpaša rezultāta, tāpēc mierīgi filmēju un fotografēju.

Sestdiena, 5:22, 7h 22min, 107km

Ogresmuižā dodos pāri kājnieku tiltam uz otro punktu. Beidzot ir kāds piedzīvojuma dalībnieks, kas brauc tieši pretī. Tad jau esmu šeit nonācis līdzīgā laikā, kā citi braucēji, kas izvēlējušies citu ceļu. Neesmu pēdējais. Izrādās, ka pēc manis šeit vēlāk ierodas vēl kādi 25 piedzīvojumu meklētāji.

Nakts ir bijusi auksta. Nokritās zem 10 grādiem, pēda izmirkusi, nosalusi. Nejūtu labās kājas pirkstus. Strava rāda, ka esot bijuši +5 grādi, tas droši vien ir aplami, bet tieši tik nosalis arī sajūtos.

Pēc Ogresmuižas jādodas Ērgļu virzienā.

Netālu no Ineša ezera
Ineši

Sestdiena, 8:57, 10h 57min, 150km

Gara pauze Vecpiebalgas degvielas uzpildes stacijā. Kafija, ēdiens un atpūta. Nav viegli tikt galā ar hotdogu, jo īsti nav apetītes.

Ieslēdzas tāds monotons braukšanas režīms. Gausi minu pedāļus. Skaitu kilometrus, mierīgi dodos uz priekšu. Ja pirmos 110 kilometrus braucu itin priecīgs, tad šie otrie 100 bija krietni gausāki. Teicu kājām, ka jākustas un kustējos.

Sestdiena, 11:02, 13h 2min, 176km

Pēc 13 stundām un 2 minūtēm, finišā ierodas 2 braucēji. Brauciena laikā es, protams, to nezinu, un labi, ka tā. Ap šo brīdi es noguļos Rudgalvju pieturā uz soliņa un 8 minūtes atpūšos ar aizvērtām acīm.

Pie 200 km apmierināts nodomāju, ka tas nu gan ir jauki liels skaitlis, bet tad atceros, ka priekšā vēl vismaz 130 km.

Zane laiku pa laikam atsūta atbalsta īsziņas. Tas palīdz.

Sestdiena, 13:19, 15h 19min, 213km

Trešais punkts ir Vidagā. Te priecājos, par gurķīšiem un to, ka var klausīties citu braucēju pļāpās. Maza grupiņa šeit nonākusi vienā laikā ar mani. Kā tas ir iespējams, ja gandrīz visu laiku esmu bijis viens pats? Nezinu.

Īsi pēc Vidagas atdodu savu lieko kameru vienam piedzīvojumu meklētājam, kuru piemeklējusi tehniska ķibele.

Tālāk nevaru sagaidīt Smilteni, kur esmu ieplānojis Viršu pauzi.

Laiku pa laikam nodomāju, ka nekad vairs nepiedalīšos šādā braucienā.

Sestdiena, 16:41, 18h 41min, 252km

Viršos uzkrāju spēkus, vistas burgera vraps mani tiešām izglāba. Silts ēdiens. Te laiski iztērēju 40 minūtes. Selfijs ģimenei. Pats nebūtu bildējis.

Šis bija brīdis, kurā beidzot sāku rūpēties par sēžamvietu. Iesmērējos ar Vaseline ziedi. To vajadzēja darīt jau kādus 70 kilometrus agrāk. Tagad jau par vēlu. Var tikai mazināt sāpes, kuras stipri traucē pie katra pedāļa rotācijas. Nākas prātā skandēt labas domas, kā tādas velomantras lai Tibetas mūka cienīgā manierē aizmeditētu prom visas sliktās sēžamdomas un dibensāpes.

Pēc Smiltenes un Blomes parādās neliels lietus. Tieši tas, kas nepieciešams. Pirmo reizi brauciena laikā ielieku ausī austiņu un uzlieku savu skriešanas mūziku, lai tiktu pie papildus enerģijas. Zane turpina sūtīt īsziņas. Tagad angļu valodā, jo tad Siri automātiski diktē ausī un nav jāskatās ekrānā. Arī atbildēt ir viegli, nav lietus laikā jābaksta ekrāns.

Sestdiena, 20:48, 22h 48min, 298km

Arī Cēsu punkts ir sasniegts. Nav jau variantu. Visu gatavošanās un maršruta plānošanas laiku biju domājis, ka starp ceturto punktu un Siguldu nav nekāds dižais attālums. Palikuši mazāk kā 50 kilometri, atkarībā no tā, kā plānoju tikt pareizajā Gaujas krastā. Kilometru ziņā tur nav nekā daudz. Tik pat kā jau “mājās.” Tuvojas tumsa un ātrākais veids ir cauri grantētiem neceļiem.

Grants ir kaitinoši mīksta un nebraucama. Atrodas īss un skaists posms cauri mežam. Smilšains meža ceļš, kas visu laiku ved uz leju uz tiltu pāri Gaujai. Kolosāli sapriecājos, lidojoša sajūta, labs ātrums (30-35 km/h), patīkams mikro reljefs. Te varētu braukt vēl un vēl.

Pēdējās stundas un kilometri ir smagnēji. Lēni un gausi. Kāpumi kaitina vairāk kā parasti. Nobraucieni vairs nav manāmi. Tumša, melna nakts. Ir jātiek līdz finišam un tad līdz Māra un Lailas sētai. Mazliet satraucos, ka telts būs izmirkusi. Viss par ko domāju ir silta duša. Duša mani uztur pie dzīvības.

Braucot sāku fantazēt par gaismām ko redzu. Mazi zaļi punktiņi, tie ir jāņtārpiņi. Balti plankumi uz zemes. Kas tas ir? Kāds brauc no muguras? Paiet brīdis, kamēr saprotu, ka baltie plankumi ir sausā smilts zem lielajiem kokiem, kur lietus nelīst virsū. Kaut kādas gaismas zibsnī gar malām. Tās ir īstas vai iedomātas? Kur ir Sigulda? Vai jau nevajadzēja būt kaut kur?

Svētdiena, 1:24, 27h 24min, 348km

Tālāk viss notiek zibenīgi. Finišā ir klusums un miers. Tik vēlu vairs nav nekādu sagaidītāju vai līdzjutēju. Velomens iedod laimes kulīti (sarkans maisiņš, kuru saņem visi, kas finišē). Īsti nesaprotu, kā justies. Laikam jāpriecājas. Esmu finišējis, kas, protams, ir forši, bet tagad vēl jābrauc cauri milzīgajai Siguldai pāri miljons kalniem, lai tiktu pie dušas.

Lailas un Māra sētā mani sagaida jaukākais plakāts, kādu esmu redzējis. Pasākums ir beidzies un šie vārdi, kurus lasu, liek justies kā īstam uzvarētājam.

Dušā saprotu, ka piedalīšos atkal. Nebija nemaz tik traki.

Teltī viss ir sauss. Neticami. Pagriežos, lai noliktu telefonu lādēties, tas ir pa kreisi kaut kur, tur ir vads, tulīt iespraudīšu vadu lādētājā. Un ir rīts.

Tagad zinu, kā var aizmigt 1 sekundē.

Svētdienas rīts

Māris stāsta kā viņam gājis, varu tikai cerēt, ka nākotnē varēšu tik ātri pabraukt. Viens ir skaidrs, ka būs jāgatavojas, lai Velorealitāte būtu mazliet vieglāka. Tie, kas finišē pirmie nemaz nenojauš, cik garš un piedzīvojumiem bagāts var būt šāds brauciens. 27 vai 13 stundas uz sēdekļa ir kaut kas nesalīdzināms. Atceros, ka sapņoju, ka varētu šo nobraukt 24 stundās, nesanāca, bet ir labāk kā otra ticamā, 30 stundu prognoze. Esmu tieši vidū.

Negribu lielīties, bet ja nu es lielītos, tad teiktu, ka citi, kas piedalījās brauca ar muskuļu spēku. Ar pieredzi un ar fizisko izturību. Man šoreiz liela daļa no brauciena bija tīrs gribasspēks, gribēju nonākt galā, pabeigt, tikt līdz dušai un tikt galā ar visu šo piedzīvojumu. Tas izdevās, tāpēc esmu bezgala priecīgs, ka piedalījos un izturēju.

Uz nākamo reizi gribu, lai ir vieglāk, un vieglāk būs, ja regulāri došos izbraucienos. Vēl sapratu, cik vērtīgas ir želejas, jo apetītes trūkums ir tāds, ka nekas neliekas ēšanas vērts. Kola un želejas ir stabila vērtība, ko var patērēt pat tad, ja neko negribas. Želejas bija kā rituāls – 45 minūtes paiet un ir laiks ēšanai – ja neko citu nevar ieēst, tad vienmēr var saņemties vienai želejai. Batoniņi varbūt izklausās labi pirms starta, bet slodzes laikā nebija brīdis, kad gribētos tādus ēst, bija stipri jāpiespiež sevi. Pirms brauciena likās, ka gribēšu sulu vai veselības dzērienu, bet ķermenis tos pieņēma negribīgi – kolu iedzēru kaut kur vidū un pēdējā punktā, kur to deva un sapratu, ka vajadzēja jau senāk tādu iedzert. Bija viegli iedzer un likās, ka palīdzēja. Vēl uz nākamo reizi derētu stratēģiskāk padomāt par pauzēm, lai nav tik ilgas dīkstāves brīžos, kad jau ir par vēlu.

Vēlreiz savelkot kopā: Velorealitāte ir super pasākums, iesaku visiem un noteikti piedalīšos atkal un pat ja brauciena laikā to nožēlošu zinu, ka pēc finiša atkal būšu priecīgs.

5 Responses

  1. Malacis! Es vēl šim neesmu saņēmies, lai gan pedāļus summāri minu noteikti vairāk kā tu. Bet tāpat iepriekšējos gadus nekādi nespēju sevi piespiesties gatavoties Neoficiālajam Vienības braucienam, un tad katru reizi 200-250km distancē sevi sunīju par netrenēšanos, tālab šogad ir izaicinājums, kas mani spiež braukt šosejas velo kilometrus.
    P.S. Varbūt vēlies piedalīties Neoficiālajā Vienības braucienā? :)

  2. Par šo Krišjāņa pasākumu domāju jau baigi sen, tik cik saņemties un izdarīt. Tikai muļķīgi, ja nu kaut kas notiktu naktī ar velosipēdu, diezvai pati mācētu sataisīt. Tā laikam pat ir lielākā problēma.

    1. Tas ir mazliet satraucoši, jo es arī neko nemācētu salabot. Te droši vien var domāt par to, ka jābrauc grupā, vai laicīgi aizved uz servisu, lai novērš visu, kas iespējams. Un visbeidzot tur īkšķus, ka būs ok viss + jābūt plānam B.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *