Man gribējās velo piedzīvojumu un es arī tiku pie velo piedzīvojuma. Trīs dienās pārbraucu pāri Latvijai, no Zilupes līdz Saulkrastiem: pāri diviem novadiem, garām neskaitāmām lauku sētām, traktoriem, stārķiem, dzērvju bariem, rejošiem suņiem, upēm, kalniem, mežiem. Lieliska atpūta, patīkams nogurums un vakaros labs miegs.
pirmā diena: Zilupe – Varakļāni
Pirmā dienas puse pagāja vilcienā. Nav daudz variantu, cik nu ir to vilcienu tik ir, šis bija agrākais iespējamais vilciens. Sen nebiju braucis, vilciens vecs kā pasaule un lēns, bet nekādu problēmu. Konduktors ļoti jauks, ar visiem, kas atvērti, parunājas un pastāsta, ko redzēt un kur paēst Rēzeknes pusē.
Zilupē izkāpju 14:10 un prātā pārcilāju, ka nav nemaz tik daudz laika, lai paspētu līdz nakšņošanas vietai Varakļānos. Skaidrs, ka īsti velobraucēji, kas brauc normālā ātrumā, līdz vakaram varētu nobraukt krietni garāku gabalu. Plānā 100km, kas nav pārāk daudz, bet esmu ļooti lēns braucējs. Bieži stājos pie interesantiem objektiem, ceļa līkumiem un pakalniem – ja ir kāds skaists skats, tad bildēju vai vismaz papriecājos ar acīm.
Izkāpjot no vilciena, visus pasažierus nopēta divi nopietni robežsargi. Cenšos uzvesties pēc iespējas neuzkrītoši un mazāk aizdomīgi, cik nu tas ir iespējams tajās trakajās velo drēbēs. Man nav laika tikt aizturētam :) Vēl jāpaspēj nopirkt kādu sulu vai enerģijas batoniņu tuvākajā top veikalā.
Sākot braucienu noskaņojums labs, bet ir aizdomas, ka tuvojas lietus.
Tās nav tikai aizdomas.
Pirmajos kilometros kārtīgi izliju un tad saule atkal uzspīd un ir cerība, ka būs sauss. Un atkal lietus un atkal saule, tā dienas laikā kādas četras, piecas reizes, līdz viss biju kārtīgi izmērcēts.
Pa ceļam skaistas dabas ainavas. Netrūkst labi aprūpētu un sakoptu sētu. Ir arī pamesti īpašumi, kur rēgojas zīmes, ka tos iespējams nopirkt. Kurš šobrīd no laba prāta gribētu dzīvot pierobežas zonā?
Bērni izklaidējas, brauc garām ar mopēdiem un kvadracikliem. Nu tādi pamatskolas bērni. Ir pat ķiveres. Smejas, klaigā. Ceļmalā rēgojas ar zaļiem tīkliem maskēts, militārais objekts, kur rēgojas kaut kāda tehnika, rotē radara antena. Sajūta, ka esmu iekļuvis Stranger Things pirmajā sezonā. Ceļojums laikā. Pēkšņi visa kompānija brauc man pretī un kaut ko žestikulē. Pēc dažām minūtēm esmu aiz līkuma un redzu iemeslu – ceļš ir balts. Gāž. Lietus nāk tikai tuvāk un tuvāk.
Ludzā nebija laika uzkavēties, tāpēc devos tieši uz Ludzas maiznīcas pusi, kur ēdu pasaulē garšīgāko belašu. Tam mierīgi var piešķirt vienu mišelina zvaigzni, jo tur noteikti ir vērts braukt vēl.
Rēzeknē devos uz Ausmeņa kebabu, kur tiku pie milzu porcijas uz šķīvja un vēl pamanījos paņemt līdzi vienu kebabu, kas ielikts maizē. Izrādās, ka velo krekli ir perfekti šādām piegādēm. Nav pat soma vajadzīga.
Nakšņoju Varakļānos viesu namā, kur esmu pilnīgi viens, interneta arī vairāk nav nekā ir. Gribēju mazliet paplānot rītdienas maršrutu. Labi, ka ir offline kartes telefonā saliktas. Sajūta, ka Latgalē LMT cilvēki ir paredzējuši sakarus tikai pilsētās un pārējā teritorija ir švaki noklāta. Kurzemē un piepilsētās klīstot ir aizmirsies, ka var pazust ne tikai 5G un 4G, bet arī visas svītriņas līdz beidzot nav pilnīgi nekā. Vakarā samazgāju velo drēbes, lai nav tik traks aromāts nākamajā dienā.
Nākamajā rītā, drēbes diemžēl nav diži sausākas, kā iepriekšējā vakarā. Atceros par dvieļa triku, kur drēbes ieliek dvielī un tad izgriež. Tas palīdz, joprojām mitras, bet laikam jau nav, ko daudz bēdāties, vismaz smaržo labi.
otrā diena: Varakļāni – Vecpiebalga
Šodien beidzot nav jāsteidzas. Ir krietni vairāk laika baudīt ceļojumu. Varakļānos laikam nebiju īsti bijis. Te ir skaisti, sakoptas ielas, spēļu laukumi bērniem, pils parks: te noteikti var braukt ar ģimeni un pētīt visu tuvāk. Info centrs ir iekārtots kā moderna siltumnīca ar milzu ekrānu, kur var uzzināt par apskates objektiem, naktsmītnēm un ēšanas vietām.
Vecpiebalgā tiku pie brīnumainas naktsmītnes. Karsta duša un pilnīgs klusums. Te varēju labi atpūsties. Parādījās saule. Arī šīs dienas laikā izliju vismaz četras reizes, tāpēc katrs saules stars bija labs uzmundrinājums.
trešā diena: Vecpiebalga – Saulkrasti
Šīs dienas oriģinālais mērķis bija Sigulda, tas bija plānotais visa piedzīvojuma finišs. Līdz Nītaurei biju salijis un izmircis. Biju kratījies 40 kilometrus pa grants trepi, biju izbaudījis pavisam smilšainu, mīkstu granti un biju gatavs darīt visu, lai tikai šodien nebūtu papildus grants kilometri. Tāpēc Mālpils virziena vietā izvēlējos doties uz Līgatnes pusi, jo no īstās velorealitātes zināju, ka tur ir perfekts asfalts un nav dižas satiksmes.
Pēc Nītaures parādījās saule. Līgatnē (Augšlīgatnē) jau bija pavisam jauki un Siguldā es nevarēju finišēt. Pārāk saulains un pārāk tuvu jūrai biju nonācis. Tas nozīmē, ka bija laiks doties tālāk uz Saulkrastiem.
Ietaupīju Turaidas līkumu un uznesu savu uzticamo vellapēdu pie Krimuldas sanatorijas.
Saulkrastos beidzot ieraudzīju jūru un steidzos tālāk uz vilcienu.
Šādu maršrutu noteikti varu ieteikt arī citiem. Vilciens ļoti palīdz ar to, ka nav jābrauc iekšā un ārā no Rīgas pa pārblīvētu šoseju. Tagad var sākt plānot citas interesantas staciju kombinācijas. Vēl gribētos izmēģināt arī Valkas virzienu un Igaunijas pusi.