Viens no pirmajiem kadriem ar manu sen iepirkto Canon EOS 300. Tā ir ir labu mūžu piedzīvojusi filmiņas kamera, kuru iegādājos no versatile.

Ar šo kameru es sāku piedzīvot to, ko sauc par lēcu māniju. Es beidzot sāku izprast, katras lēcas īpašības un nozīmi. Varbūt jādomā par fotosomu, kurā satilpināt visus stobrus? Interesanta tendence ir tā, ka daudzi (gan ebay, gan flickr lietotāji) saprot, ka ar piemērotu pāreju ir iespējams lietot “vecos” m42 vītnes objektīvus. Šādi objektīvi parasti ir lētāki un kvalitātes ziņā nav īpaši sliktāki.

Var teikt, ka mans Zenīts ir atstāts dažādiem eksperimentiem. Canon jau ir daudz uzticamāks rīks – neskrāpē filmiņu, kadri vienmēr ir pietiekami izgaismoti, viss ir skaisti un tādā garā. Protams, Zenīta gadījumā es sajūsminos tieši par pretējo – katra kļūme un nejaušība nereti rada īpatnējus un interesantus risinājumus.

Bildējot man patīk maksimāli visu ieregulēt pašam, tāpēc Zenīts ir ideāls, lai trenētos grozot kloķus. Ar Canon nav tik jautri – jo jaunāka tehnika, jo mazāk prieka bildējot. Canon gadījumā ātrāk iespējams sagatavot aparātu brīdim, kad jāspiež slēdža poga. Digitālajos aparātos prieks ir apslēpts sarežģītām menu izvēlnēm.

Visbeidzot atbildot uz jautājumu, kāpēc es vispār ķēpājos ar filmiņu ir divas atbildes. Pirmkārt, kā jau es minēju, man beidzot ir iespēja lietot foršas un dažādas lēcas. Otrkārt – krāsas, krāsas, krāsas. Filmiņas kadri fiksē pasauli pavisam cita līmeņa krāsās. To ir grūti paskaidrot, bet šo atšķirību var labi just, vērojot fotogrāfijas.

Varbūt būtu jāsaņemas un jānobildē viens un tas pats objekts ar dažādām kamerām un objektīviem?