Otrajā Positivus 2010 festivāla dienā mēs izlēmām, ka būtu interesanti aizbraukt līdz Ainažiem. Kā jau parasti, dienas pirmajā pusē festivāla teritorijā nekas prātīgs nenotiek, bet mašīnas kondicionieris dod daudz labāku glābiņu no karstuma nekā pārsildītais jūras ūdens.

Salacgrīvā nopirkām divas kastītes ar saldajiem ķiršiem un devāmies ceļā. Neatminos, kur, bet izlasīju, ka Ainažu informācijas centrā varot izīrēt velosipēdus, tas likās labākais veids, kā izpētīt mazo pilsētiņu.

Ainažu informācijas centrā/namiņā satikām, iespējams, mutīgāko miesta dāmu. Īsā laika sprīdī mēs tikām apbērti ar milzum lielu vārdu kaudzi. Mums izstāstīja, ka nav neviena, kas spētu regulāri remontēt velosipēdus, tāpēc divriteņu noma ir likvidēta. Bijām mazliet vīlušies, toties šo sarūgtinājumu atsvēra darbinieces aizrautīgais stāstījums par to, ko var tuvākajā apkārtnē redzēt un kas interesants redzams aiz Igaunijas robežas. Darbinieces uzburtās ainas mani pārliecināja tik ļoti, ka Igaunijas piekrastes apmeklējums, jau ir ierakstīts prātā sēdošajā, garajā sarakstā ar vietām, kuras noteikti vērts apmeklēt.

Izgājām no info centra un lēnām izbraucām cauri galvenajām Ainažu ielām, apjūsmojot sarkano ķieģeļu ēkas, kas savā izskatā ir daudz tuvākas skandināvu – dāņu, zviedru un igauņu būvētajām mājām, nevis letiņu pieticīgajām mītnēm.

Piebraucām pie Igaunijas robežas, mazliet pagrozījāmies un devāmies ar kājām pastaigāt pa Ainažu molu. Tālāk, lai stāsta bildes: