Miks Latvis

Miyagase ezera velobrauciens

Ļoti gribēju būt kalnos, tāpēc kalnu ezera piedzīvojumā.

Iepriekšējā vakarā twitter ieraudzīju @LauraLasmane skaistās kalnu bildes un nolēmu sameklēt sev tuvāko kalnu, kurā kārtīgi izbraukāties ar velo.

Miyagase ezeru google maps biju pētījis jau agrāk, bet tad man nebija velo un nebija skaidrs, kā tur vislabāk varētu nokļūt. Tagad man ir šosejas braucamais un neliela pieredze un izdomāju, ka šis man būs tieši pa spēkam.

Rīts iesākās diezgan bēdīgi. Zināju, ka riepās ir nepietiekams spiediens, tāpēc biju piecēlies laicīgi, lai tiktu ar visu galā. Biju sagatavojies, mantas bija saliktas, tik vien tā darba, kā riepas uzpumpēt. Protams, ka salaidu grīstē visu. Nepareizi pieliku pumpi, nebiju atskrūvējis vaļā ventīļa uzgriezni, jo nekad agrāk šādu variantu nebiju pumpējis. Tad sabojāju pumpi (tagad jau salaboju). Un nācās mainīt kameru, jo ventīlis vairs nebija lietojams. Bet arī ar to viss nebeidzās. Ar velo uz pleca devos ielās meklēt, kur uzpumpēt velo. Pie mājas ir 4 velo veikali, kas visi ir apmēram 500-600 metru attālumā un pie kuriem darba laikā stāv pumpji. Bet ir agrs rīts un vienīgais pumpis, kas tur ir atstāts neder manam ventīlim. Eju tālāk, lai trāpītu uz kādu degvielas staciju. Velo joprojām plecā, lai nesabojātu kameru. Zināju, ka svētdienās visi Jokohamas velobraucēji dodas ielās, tāpēc cerēju satikt, kādu, kas varētu izlīdzēt. Paveicās. Apstādināju vienu ļoti atsaucīgu braucēju, kas noziedoja savu gāzes baloniņu, jo viņam pašam nebija pumpis.

Beidzot varēju doties ceļā uz tuvējo dzelzceļa staciju. Šķiet, ka kopumā zaudēju kādu stundu.

Tālāk video un foto reportāža no mana brauciena.

Tuvējie kalni ir redzami pat neizejot ārā no stacijas ēkas.

Braucot augšā īpaši daudz nesafotogrāfēju. Grūti, karsti, smagi. Liekas, ka kalns nekad nebeigsies, bet pēc iepriekšējā brauciena Hakones kalnos zinu, ka kādreiz pienāks brīdis, kad grūtības beigsies un varēšu mierīgi ripināt uz leju. Skatos pulkstenī un priecājos par katriem 50 augstuma metriem. Rēķinu līdzi un nevaru sagaidīt, kad nonākšu brauciena augstākajā punktā. Apmēram 760 metru augstumā.

Skatu tornis, kurā varēju izstaipīt kājas un paskatīties uz okeānu.
Beidzot sasniegts brauciena augstākais punkts. Laiks saldējumam un kafijai.

Tagad jau varu atļauties arī kādas pavisam neplānotas apstāšanās vietas. Piebraucu pie upes, ielienu brikšņos, fotografēju un izbaudu to, ka šodien vairs uz augšu nebūs jābrauc. Nu tikai mazliet. Un pārējā diena būs salīdzinoši līdzena vai ar nobraucieniem uz leju.

Un beidzot tas, ko gaidīju visvairāk. Īsti skaisti kalni, kurus izdevās saniegt paša spēkiem par spīti visiem sarežģījumiem. Prieks.

Pa ceļam ir vairākas kempinga vietas. Nezinu vai būtu gatavs maksāt milzu naudu, lai tur nakšņotu kopā ar milzīgu cilvēku baru. Tad jau drīzāk nolīstu, kādā klusā stūrī ar guļamtīklu.

DCIM101MEDIADJI_0088.JPG
Šoreiz paķēru līdzi dronu, jo zināju, ka gribēšu palidot virs kalnu upēm.
Selfijs
Bez somām. Viss, kas līdzi ir uz velo rāmja, vai krekla kabatās.
Te arī Miyagase. Ezers tas laikam nav, tā ir mākslīga ūdenskrātuve ar dambi, kurā satek kalnu strauti, lai Yokohamā un Tokijā būtu kārtīgi ūdenskrājumi.
Visapkārt ezeram ir tilti un tuneļi. Apmetu pilnu apli, lai redzētu visu, kas vien iespējams.
DCIM101MEDIADJI_0111.JPG
DCIM101MEDIADJI_0101.JPG
Šī ir populāra vieta, kur pulcējas moto braucēji, kuriem patīk bezgalīgi skaļa trokšņošana. Tuneļos gribējās ausu aizbāžņus.
Tik skaista vieta, ka tagad plānoju, kā šeit aizbraukt ar visu ģimeni.
Esmu sajūsmā, ka varēju tikt pie šāda kadra bez īsta fotoaparāta. iPhone patīkami pārsteidz.
Dambim var pāriet pāri ar kājām, bet tas ir slēgts auto satiksmei.
Tālumā miglā noteikti ir Tokija