Miks Latvis

Ar velo apkārt Izu pussalai: 165 km un 2700 augstuma metri

Nezinu kā man regulāri gadās uzņemties piedzīvojumus, kas mazliet jaudīgāki par manu fizisko varēšanu. Bet lai nu kā tur būtu šis bija super piedzīvojums. Pateicoties Japānā dzīvojošajiem velo entuziastiem latviešiem, kuri mani uzaicināja un pārliecinoši teica, ka es tikšu galā ar šo braucienu, nokļuvu ļoti skaistās vietās un gribu tās parādīt arī pārējiem.

Pirmās brauciena dienas pusnaktī vēl pamanījos doties backyard ultra skrējienā. Tikai vienu 6.7km apli, jo vairāk mani ceļgali īsti nejaudāja. Un vēl taču laicīgi jāceļas. Tagad, kad skrienu gandrīz katru nedēļu, mazliet jūtu, ka katra 6km noskrietā reize ir mazliet vieglāka par iepriekšējo, bet vienalga nepamet bažas, ka katrs skrējiens atstāj kaut kādas mikroskopiskas sekas.

Ar vilcienu devos uz Odavaru, kur satikos ar vēl diviem velo latviešiem, lai deviņos no rīta sāktu savu lielāko velo piedzīvojumu.

Īsi pirms brauciena iegādājos Fairmean velo somu, kas nepieciešama, lai Japānā drīkstētu iet iekšā stacijā un kāpt vilcienā.

Pirms brauciena likās, ka tādu velosomu īsti nekur neizmantošu, bet tagad saprotu, ka ņemt līdzi velo Japānas vilcienos nemaz nav tik grūts un sarežģīts pasākums.

pirmā pauze

Es jau laicīgi tiku brīdināts, ka pirmajā dienā uzbrauksim 2000 augstuma metrus, bet man nebija īstas nojausmas, cik grūti tas ir. Zinu, ka man nepatīk braukt augšā, jo tas ir grūti un vispār sanāk tikai tāda sapūlēšanās bez nekādas jēgas. Tagad pēc brauciena jau esmu mazliet attapies un saprotu, ka tagad uz to visu skatos mazliet citādāk. Pēc kalniem nāk nobraucieni un ja ir skaidri zināms mērķis un apjausma par to, cik augstu ir jānokļūst, tad taču nav nemaz tik traki.

Bet braucot tā nelikās. Nebija viegli, bija lēni, un visapkārt pilns ar mašīnām, un dažviet pa kādam autobusam, kurš mūs knapi var apbraukt, jo serpentīns ir pārāk šaurs un nepārredzams.

Pirmais lielais dienas mērķis ir Hakones ezers. 20 kilometri. Lai tur tiktu ir jāuzbrauc 900 metri un tas nezkāpēc aizņēma ~ 2,5 stundas. Ja nebūtu tie metri, tad noteikti teiktu, ka varu ātrāk aizskriet :) Nu vismaz tad, kad varēju skriet.

Vilkos, kā gliemezis, bet tiku līdz šiem skaistajiem kalniem.

Un protams, pēc tās visas kalnā gliemežošanas seko nobrauciens. 14 kilometrus pēc kārtas var aizmirst par pedāļu mīšanu. Tikai bremzes, bremzes vien. Tik daudz bremzēšanas, ka pirksti nogurst. Un tāds patīkams ātrums starp 40 un 50km/h

Kā tikām lejā pie jūras, tā pavisam plakana braukšana
Fudzi vulkāns slēpjas, bet ja vērīgi ieskatās var redzēt pašu virsotni.
Te jau labāk redzams slavenais vulkāns

Pie jūras kļūst tikai skaistāk un skaistāk. Fudzi vulkāna skati, klinšainas saliņas un mazi zvejnieku miesti.

Braucu un skatos, cik daudz vietu, kur varētu atgriezties, ja mums Japānā būtu auto.
Rīsu lauks pie paša okeāna, varžu koris, sviedraina piere un kolosāls skaistums.
Te arī gribētu atgriezties. Heda – skaista, maza pilsētiņa.
Labi, ka braucu kompānijā. Ja būtu viens, tad pirmās dienas normu brauktu vismaz 2 dienas un visu laiku bildētu katru zaļo, skaisto līkumu.

Noteikti jāatkārto, ka braucot kalnos biju lēns. Bija brīži, kad kājas rāva krampjos un viss bija slikti. Varbūt, ka biju notērējis visas cukura rezerves. Bet tagad skatoties bildes, tas viss jau ir aizmirsies. Bija skaisti un forši un gribu braukt atkal.

Tuvojas tumšie mākoņi. Vakars.

Nakšņojam tradicionālajā japāņu viesunamā – riokanā. Tas nozīmē, ka ja mums saka, ka vakariņas ir 19:00, tad tas to arī nozīmē. Mums vakariņās ir jāierodas laicīgi.

Pulkstens 19:05. Pirms 5 minūtēm mums vajadzēja sēdēt pie galda un ēst vakariņas. Bet mēs esam pilnīgā tumsā, sāk krist lietus piles un ceļabiedram ir jāmaina pārsistā kamera.

Bet pat pārsista kamera netērēja tik daudz laika, kā mūsu grupas lēnais temps, par kuru, kā ķēdes vājākais posms, jūtos atbildīgs.

20:00 esam pie nakstmājām. Pēc 125 kilometriem un 1987 augstuma metriem bija laiks doties vakariņās, kuras speciāli mums, atļāva ēst stundu vēlāk nekā parasti.

Zinu, ka te ir daudz bilžu ar ēdieniem, bet tas ir svarīgi, jo baroja mūs karaliski. Un mazliet noēdot nost atnesa vēl arī liellopu gaļas sautējumu un tempuras šķīvi. Zinu, ka riokanos baro lieliski, bet šeit bija neticami daudz ēdiena. Es nebiju tam gatavs, jo pat pēc garā brauciena bija fiziski grūti visu kārtīgi apēst.

Lai arī visus šos gadus Āzijā dzīvojot esmu ēdis visvisādus gliemežus gan jūras gan parastos, man šķiet, ka šāda veida abaloni nebiju pagaršojis. Ar sviestu un svaigi spiestu citronu garšoja itin labi. Nesen, kad bijām ar ģimeni Izu pussalā Kavazu pilsētā, tad mums vakariņās arī piedāvāja variantu, kurā ir iekļauts šis gliemezis. Cenas atšķirība starp parastām un gliemeža vakariņām ir 100% Nezinu, vai tiešām šis ir tik dārgs un tā vērts, bet ja ir iespēja, tad noteikti iesaku izmēģināt.
Brīnumainā kārtā mums katram piešķīra savu istabiņu. Pirms tam jau bijām gatavojušies, ka visi būsim vienā.

Pirms gulēšanas, protams, nelaidu garām iespēju restartēt miesu karstajā onsen vannā.

Pēc braukšanas, ēšanas un karsēšanās miegs bija klāt par spīti visām izdzertajām kafijām.

No rīta gājām uz āra onsenu.

Mani nepamet doma, ka gribētos arī Latvijā ieviest šādu, tradicionālu japāņu karsto avotu.

Un vai brokastis bija diži mazākas par vakariņām?
Te var redzēt, ka šajā riokanā velo braucēji tiek labi aprūpēti, jo kurpju maiņas telpā ir speciāla vieta, kur tos novietot. Riokanos tradicionāli ļauj staigā tikai ar čībām.

Otrā diena

Otrā diena bija paredzēta tik pat traka kā pirmā. Atkal 2000 augstuma metri un 160 kilometri, bet laika prognoze solīja spēcīgu un ilgstošu lietu.

Priecājos, jo tas nozīmēja, ka būs iemesls šeit atgriezties. Vēl laikam jāpiemin arī tas, ka pēc pirmās dienas beidzot spēju saprast, ko nozīmē 2000 augstuma metri. Manai šī brīža fiziskajai formai tas nozīmē, ka būtu smagi.

Tāpēc jutos atvieglots, kad uzzināju, ka lietus dēļ mainīsim plānus un būs jābrauc tikai 60 kilometri (kas beigās izrādījās tikai 42km un 788 augstuma metri).

Redzot šo skaistumu, gribas te atgriezties vēl un vēl
Šodien varbūt nav tik traku kalnu kā pirmajā dienā. Bet kalnu tik un tā netrūkst.

Šodien nebija tik daudz laika bildēt, jo jādomā par to, ka mūs tulīt izmērcēs lietus. Pa ceļam bija gan apelsīnu birzis, gan kārtīgi zaļi kalnu meži ar ziņkārīgiem mērkaķiem, kas rosījās pie pašas šosejas malas.

Un sākas lietus.

Sākumā lija mazliet, bet tad vairāk un vēl vairāk, līdz gāza tā, ka lietum vairs nebija nozīmes – viss tāpat bija pilnīgi slapjš.

Atpakaļceļā trāpījām uz vienu no skaistajiem vilcieniem, kuros ir milzīga platība, lai saliktu riteņus un krēsli ir pagriezti tā, lai ērti sēdēt un vērot okeānu.

Man milzīgs prieks, ka tiku iesaistīts šajā velobraucienā. Un prieks, ka mans gliemeža ātrums nebija šķērslis, lai piedalītos šādā skaistā piedzīvojumā. Gribu braukt vēl un gribu saiņot velo un meklēt ne tikai līdzenus piejūras braucienus, bet arī traki skaistus kalnu serpentīnus.

Strava pirmā diena un otrā diena.