Nezinu kā man regulāri gadās uzņemties piedzīvojumus, kas mazliet jaudīgāki par manu fizisko varēšanu. Bet lai nu kā tur būtu šis bija super piedzīvojums. Pateicoties Japānā dzīvojošajiem velo entuziastiem latviešiem, kuri mani uzaicināja un pārliecinoši teica, ka es tikšu galā ar šo braucienu, nokļuvu ļoti skaistās vietās un gribu tās parādīt arī pārējiem.
Pirmās brauciena dienas pusnaktī vēl pamanījos doties backyard ultra skrējienā. Tikai vienu 6.7km apli, jo vairāk mani ceļgali īsti nejaudāja. Un vēl taču laicīgi jāceļas. Tagad, kad skrienu gandrīz katru nedēļu, mazliet jūtu, ka katra 6km noskrietā reize ir mazliet vieglāka par iepriekšējo, bet vienalga nepamet bažas, ka katrs skrējiens atstāj kaut kādas mikroskopiskas sekas.
Ar vilcienu devos uz Odavaru, kur satikos ar vēl diviem velo latviešiem, lai deviņos no rīta sāktu savu lielāko velo piedzīvojumu.
Pirms brauciena likās, ka tādu velosomu īsti nekur neizmantošu, bet tagad saprotu, ka ņemt līdzi velo Japānas vilcienos nemaz nav tik grūts un sarežģīts pasākums.
Es jau laicīgi tiku brīdināts, ka pirmajā dienā uzbrauksim 2000 augstuma metrus, bet man nebija īstas nojausmas, cik grūti tas ir. Zinu, ka man nepatīk braukt augšā, jo tas ir grūti un vispār sanāk tikai tāda sapūlēšanās bez nekādas jēgas. Tagad pēc brauciena jau esmu mazliet attapies un saprotu, ka tagad uz to visu skatos mazliet citādāk. Pēc kalniem nāk nobraucieni un ja ir skaidri zināms mērķis un apjausma par to, cik augstu ir jānokļūst, tad taču nav nemaz tik traki.
Bet braucot tā nelikās. Nebija viegli, bija lēni, un visapkārt pilns ar mašīnām, un dažviet pa kādam autobusam, kurš mūs knapi var apbraukt, jo serpentīns ir pārāk šaurs un nepārredzams.
Pirmais lielais dienas mērķis ir Hakones ezers. 20 kilometri. Lai tur tiktu ir jāuzbrauc 900 metri un tas nezkāpēc aizņēma ~ 2,5 stundas. Ja nebūtu tie metri, tad noteikti teiktu, ka varu ātrāk aizskriet :) Nu vismaz tad, kad varēju skriet.
Vilkos, kā gliemezis, bet tiku līdz šiem skaistajiem kalniem.
Un protams, pēc tās visas kalnā gliemežošanas seko nobrauciens. 14 kilometrus pēc kārtas var aizmirst par pedāļu mīšanu. Tikai bremzes, bremzes vien. Tik daudz bremzēšanas, ka pirksti nogurst. Un tāds patīkams ātrums starp 40 un 50km/h
Pie jūras kļūst tikai skaistāk un skaistāk. Fudzi vulkāna skati, klinšainas saliņas un mazi zvejnieku miesti.
Noteikti jāatkārto, ka braucot kalnos biju lēns. Bija brīži, kad kājas rāva krampjos un viss bija slikti. Varbūt, ka biju notērējis visas cukura rezerves. Bet tagad skatoties bildes, tas viss jau ir aizmirsies. Bija skaisti un forši un gribu braukt atkal.
Nakšņojam tradicionālajā japāņu viesunamā – riokanā. Tas nozīmē, ka ja mums saka, ka vakariņas ir 19:00, tad tas to arī nozīmē. Mums vakariņās ir jāierodas laicīgi.
Bet pat pārsista kamera netērēja tik daudz laika, kā mūsu grupas lēnais temps, par kuru, kā ķēdes vājākais posms, jūtos atbildīgs.
20:00 esam pie nakstmājām. Pēc 125 kilometriem un 1987 augstuma metriem bija laiks doties vakariņās, kuras speciāli mums, atļāva ēst stundu vēlāk nekā parasti.
Zinu, ka te ir daudz bilžu ar ēdieniem, bet tas ir svarīgi, jo baroja mūs karaliski. Un mazliet noēdot nost atnesa vēl arī liellopu gaļas sautējumu un tempuras šķīvi. Zinu, ka riokanos baro lieliski, bet šeit bija neticami daudz ēdiena. Es nebiju tam gatavs, jo pat pēc garā brauciena bija fiziski grūti visu kārtīgi apēst.
Pirms gulēšanas, protams, nelaidu garām iespēju restartēt miesu karstajā onsen vannā.
Pēc braukšanas, ēšanas un karsēšanās miegs bija klāt par spīti visām izdzertajām kafijām.
No rīta gājām uz āra onsenu.
Mani nepamet doma, ka gribētos arī Latvijā ieviest šādu, tradicionālu japāņu karsto avotu.
Otrā diena
Otrā diena bija paredzēta tik pat traka kā pirmā. Atkal 2000 augstuma metri un 160 kilometri, bet laika prognoze solīja spēcīgu un ilgstošu lietu.
Priecājos, jo tas nozīmēja, ka būs iemesls šeit atgriezties. Vēl laikam jāpiemin arī tas, ka pēc pirmās dienas beidzot spēju saprast, ko nozīmē 2000 augstuma metri. Manai šī brīža fiziskajai formai tas nozīmē, ka būtu smagi.
Tāpēc jutos atvieglots, kad uzzināju, ka lietus dēļ mainīsim plānus un būs jābrauc tikai 60 kilometri (kas beigās izrādījās tikai 42km un 788 augstuma metri).
Šodien nebija tik daudz laika bildēt, jo jādomā par to, ka mūs tulīt izmērcēs lietus. Pa ceļam bija gan apelsīnu birzis, gan kārtīgi zaļi kalnu meži ar ziņkārīgiem mērkaķiem, kas rosījās pie pašas šosejas malas.
Sākumā lija mazliet, bet tad vairāk un vēl vairāk, līdz gāza tā, ka lietum vairs nebija nozīmes – viss tāpat bija pilnīgi slapjš.
Atpakaļceļā trāpījām uz vienu no skaistajiem vilcieniem, kuros ir milzīga platība, lai saliktu riteņus un krēsli ir pagriezti tā, lai ērti sēdēt un vērot okeānu.
Man milzīgs prieks, ka tiku iesaistīts šajā velobraucienā. Un prieks, ka mans gliemeža ātrums nebija šķērslis, lai piedalītos šādā skaistā piedzīvojumā. Gribu braukt vēl un gribu saiņot velo un meklēt ne tikai līdzenus piejūras braucienus, bet arī traki skaistus kalnu serpentīnus.
Strava pirmā diena un otrā diena.
One Response
Thanks for sharing. Would you consider Meldonium as a supplement on rides like this?