Tas notika 20. jūlijā, lietainā svētdienas vakarā Rundāles pils dārzā. Cilvēki pamazām pulcējās pils dārza pusē, lai skatītos Žana Filipa Ramo baletu “Dardans.” Dejotāji no deju grupas “Dzirnas.” Mūziku izpildīja valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga ar diriģentu Normundu Šnē priekšgalā (jo diriģenti parasti stāv priekšgalā).

Kā vakara nagla bija ieplānota seno laiku uguņošana, kas atšķirībā no mūsdienām tiek veidota bez milzīgiem trokšņiem – mierīgi un piezemēti. Uguņošanas laikā skanēja Georga Frīdriha Hendeļa “Uguņošanas mūzika”.

Un visiem šiem jaukajiem notikumiem pa vidu bija lielisks lietus. Vakars, krēsla un lietus – kas var būt labāks par šo? Es pateikšu kas. Mūziķu instrumentiem, protams, lietus var radīt tikai vienus vienīgus kaitējumus, tāpēc kamerorķestris atradās pils priekštelpā. Mūzika bija “dzīvajā,” bet aiz logiem un durvīm. Ārā tika izsūtīti tikai dejotāji, kuriem arī neklājās viegli. Sekoja kritiens pēc kritiena, daudzi no tiem lieliski nomaskēti, bet pārējie pietiekami iespaidīgi, lai uzjautrinātu skatītājus.

Dejošana man nekad nav patikusi, bet bija ok. Mūzika, gan bija lieliska. Man tiešām gāja pie sirds.

Paldies Vitai Stiģei (Sinfonietta Rīga sabiedrisko attiecību vadītājai) par iespēju apmeklēt šo skaisto pasākumu.

Visas bildes no uguņošanas: (Bildētas bez statīva ar uzticamo Zenītu.)

Slaidu šovs.

Šeit trīs nejauši kadri: